Baznīca kā amarants

Lapsaste – Amaranthus – ir augs, kas vairāk izskatās pēc sausa stublāja nekā skaistas puķes. Nolauztie zari tam viegli ataug. Kad visas puķes ir noziedējušas un lietus ir atveldzējis sauso lapsasti, tā atkal sazaļo, un ziemā no tās var vīt vainagus. Tādēļ arī šī puķe tiek saukta par amarantu – tā nenovīst un neizžūst.

Es nezinu, vai kāda cita puķe varētu būt tik līdzīga baznīcai kā amarants. Kaut arī baznīca savas drānas mazgā Jēra asinīs un tās ir sārtā krāsā, tomēr neviena kārta vai sadraudzība uz zemes nav skaistāka par to. Un tikai baznīcu Dieva Dēls mīl kā līgavu, tikai par to Viņš priecājas. Viņa sirds pieķeras tikai mīļajai baznīcai – visi pārējie, visi, kuri nicina un sagroza Evaņģēliju, Viņam rada tikai nepatiku un riebumu.

Turklāt baznīca arī labprāt ļauj, lai tai kaut kas tiek nolauzts vai noplūkts, tas ir, tā labprāt paklausa Dievam un nes krustu. Ciešanu laikā tā ir paklausīga, gaidīdama, kad atkalt varēs atspirgt, augt un pieņemties spēkā. No savām ciešanām baznīca gūst lielu labumu, proti: tā mācās pareizi atzīt un piesaukt Dievu, brīvi apliecināt mācību un kopt daudz skaistu, brīnišķīgu tikumu.

Un visbeidzot – baznīcas stumbrs jeb mesa paliek neiznīcināta un vesela, kaut arī daži tās locekļi tiek norauti. Gluži kā amarants nenovīst un neizkalst, tā arī baznīca nevar tikt iznīcināta. Kas gan būtu vēl brīnumaināks par šo neparasto augu? Kad tas tiek aplaistīts un uzņem ūdeni, tas atkal sāk zaļot, gluži kā celdamies augšām no mirušajiem.

Tā nu mums nav pamata šaubīties par to, ka Dievs Savu baznīcu uzmodinās un sauks ārā no kapiem; tā atkal taps dzīva, lai godātu, slavētu un cildinātu mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu, Viņa Dēlu, mūsu Glābēju un Pestītāju, līdz ar Svēto Garu. Ja citas ķeizaru, ķēniņu un firstu valstis ir pakļautas pārmaiņām un drīz vien novīst un nobirst gluži kā ziedi, tad šī valstība, kuras saknes sniedzas augstu un dziļi, paliek mūžīgi, un nekādi spēki, nekāda vara nespēj to ne izpostīt, nedz iznīcināt.