249. Kāda ir mūžīgā dzīvošana?


Karojoša baznīca vai baznīcas cīņa?

It īpaši Vācijā apzīmējums baznīcas cīņa jaunākajā vēsturē ir ieguvis stabilu nozīmi, un to dažādas puses lieto kā vēsturisku paraugu un arī kā teoloģisku mērauklu, ar kuru tad trīsdesmito gadu norises var pārcelt uz mūsdienu diskusijām un strīdiem.

Karojoša baznīca vai baznīcas cīņa?


Tāpat kā citos gadījumos vēsturisko piemēru stiprums pieaug tādā mērā, kādā izgaist zināšanas par to laiku norisēm, un paliek zināmas identifikācijas iespējas spēks, kas teoloģiski tomēr ir maldinošs. Baznīcas cīņa nebija nedz politiska pretošanās kustība, nedz arī kāds apliecinājuma triumfa gājiens.

“Baznīcas strīds”, kā mēdza sacīt 1933./34. gadā, drīzāk bija cīņa par baznīcu pašā baznīcā, kas pēc ārēja vērtējuma neveda pie uzvaras, bet gan pēc 1934. gada pie Apliecinošās baznīcas zaudējuma, kura nebija spējīga vienoties par kopību apliecinājumā un kura raizēs par materiālajām problēmām vajāšanas apstākļos bija pakļauta smagiem pārbaudījumiem un sašķelta strīdos.

Nav jāapšauba fakts, ka ne vien Apliecinošā baznīca veica šādu patiesas un neīstas baznīcas atšķiršanu, šāda nošķiršanās norisinājās arī pašā šajā baznīcā, un tam tā visādā ziņā jābūt. Iekšēji pārbaudījumi, ārēju spēku veikta vajāšana, līdz pat martirijam šīs parādības neierobežo noteikti laikmeti baznīcas vēsturē, tās ir blakus parādības, kurām atkal un atkal jāparādās baznīcas vēsturiskajā realitātē. Jau tādēļ vien ir pilnīgi nepareizi īpaši izcelt kādu atsevišķu laikmetu, lai to kaut kādā veidā parādītu kā paraugu un ideālu. Jo tad viegli var gadīties, ka vairs neklausās Kunga vārdu, bet raugās tikai uz konkrētā laika parādībām un rīkojas atbilstoši tām.

Baznīcas cīņa kā laikmets kādas baznīcas cīņas vēsturē tādēļ nav nekas cits, kā parādība, ko apzīmē jēdziens “ecclesia militans”, un tā nav baznīca, kas cīnās par savu eksistenci, bet gan baznīca, kas tiek apkarota. Bet vispirms, atskatoties uz Jauno Derību, ir jāapdomā tas, ka baznīca nekad nav tādas cīņas subjekts, cīņas, kas tai būtu jāizcīna tā, lielākais, ir kaujas lauks, kurā šie cīniņi norisinās.

Tādēļ arī atkal un atkal runa ir par cīņu un cīnīšanos, kas var tikt ilustrēta ar piemēriem no militārās vai sportiskās jomas (1.Kor.9:24 u.t.; Fil.3:14 u.c).

Taču tā ir tā pati cīņa, kas vēršas pret veco cilvēku un grēcīgo miesu mūsos kā pret pārbaudījumiem un vajāšanām no ārienes (Fil.1:30; 1.Tes.2:2; 1.Tim.6:12; 2.Tim.2:3-5; 4:7; Ebr.12:1). Tas, kas karojošās baznīcas locekļiem veido ticības cīņu, tas ir kaut kas ikdienišķs. To īpaši parāda “Dieva ieroči”, kādi tie aprakstīti Ef.6:10-17. Ne tikai vēstures pagaidu stāvoklī, bet raugoties uz vēstures beigu “ļauno dienu” (13.p.), draudze tiek pamudināta satvert šos ieročus. Atsevišķās ieroču daļas nekalpo uzbrukumam, bet aizsardzībai, lai spētu pretoties pretinieku uzbrukumiem. Šis bruņojums sastāv viscaur no tā, ko mums devis Dievs: “Tā tad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam” (14.-15.p.). “Ticības vairogs” nav tas, kas mums būtu jāaizsargā, bet gan tas, ar ko mēs varam sevi aizsargāt no “visām ļaunā ugunīgajām bultām”. Tāpat arī “pestīšanas bruņu cepure” ir Dieva dāvana, kā “gara zobens” ir “Dieva vārds”, kas mūs saista ar Dievu un kurš mūs sargā no ļaunā uzmākšanās. Tā tad arī ir pilnīgi skaidrs, ka uzbrukums nāk no ļaunā mūsos un tas notiek, lai mūs iegūtu. Bet aizstāvēšanos un aizsardzību mums nodrošina līdzekļi, kurus mums dod Dievs.

Tādējādi karojošā un apkarotā baznīca nerīkos krusta kara gājienus par vai pret kaut ko, tāpēc ka tā zina, ka izšķirošo cīņu jau sen ir izcīnījis Jēzus Kristus (1.Kor.15:53-58), bet tas mums tieši šajā pasaules laikā jāsaņem no Dieva vārda kā pamudinājums un iedrošinājums (Rom.8:18-39). Bet kas domā, ka viņam jākaro par baznīcu, tas ar visiem saviem labajiem nodomiem nezina, kas baznīca ir, kas ir tās būtība, uz kā tā balstās un kas to uztur.

Šāda atziņa bieži tiek noraidīta kā kviētisms, t.i., kā mierīga bezdarbība, kur tiek sagaidīti un pieprasīti darbi. Tas ir cilvēciski, un katrs cilvēks to piedzīvo ne vien saskarsmē ar citiem, bet arī pats pie sevis. Bet tieši tad kļūst redzams, vai mēs vispār paļaujamies uz Dieva darbošanos Viņa vārdā un vai mēs ticam tam un lūdzam to, kas mums apsolīts.

Birkas: , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.