Evaņģēlija izpratne – atjaunota

Noklausies šo e-publikāciju

Neskaidrība šajā lietā turpinājās cauri visiem viduslaikiem. Teologi piedāvāja dažādus atšķirīgus žēlastības iegūšanas veidus, kas tomēr visi bija pamatoti cilvēka nopelnos. Saskaņā ar viņu mācību Dievs gan bija devis pestīšanas žēlastību, bet cilvēkam ta bija kaut kā jānopelna. Tajā pašā laikā Bībelē pavisam skaidri un nepārprotami bija rakstīts, ka Dieva pestījošā žēlastība tiek dāvāta cilvēkam bez jebkādiem nosacījumiem vai nopelniem, ka cilvēks top attaisnots un pestīts vienīgi Kristus nopelnā, vienīgi no žēlastības un ka šī žēlastība ir saņemama vienīgi ticībā, bez darbu nopelna. Nav saprotams, kā tas varēja notikt, ka Bībelē daudzkārt tik skaidri izteiktā mācība par attaisnošanu vienīgi ticībā tik ilgus gadsimtus varēja būt aptumšota un cilvēka mācību izkropļota. Bija jāpaiet veseliem 15 gadsimtiem pēc apustuļu sludināšanas laika, lai viņu atstātā vēsts tiktu visās svarīgākajās daļās pareizi saprasta, un tikai tad baznīcā no jauna visā krāšņumā iemirdzējās brīnišķīgā Evaņģēlija mācība.

EVAŅĢĒLIJĀ ATKLĀJAS DIEVA TAISNĪBA NO TICĪBAS UZ TICĪBU, KĀ RAKSTĪTS: NO TICĪBAS TAISNAIS DZĪVOS!

Senā baznīca bija skaidri sapratusi un izteikusi savās ticības apliecībās Svēto Rakstu mācību par to, ko Trīsvienīgais Dievs – Radītājs, Pestītājs un Svētdarītājs -ir veicis cilvēka labā, taču līdz pat reformācijas laikam bija palikusi neskaidra un aptumšota pati kristīgās vēsts būtība -Evaņģēlijs. Turpmāk mēs apskatīsim to, kā Kristus un apustuļu sludinātais Dieva žēlastības Evaņģēlijs tika par jaunu celts gaismā, skaidrībā un godā un ko tas nozīmēja visai kristīgajai baznīcai.

Svētajos Rakstos izteiktās Evaņģēlija mācības atklāšana un skaidra apliecināšana bija notikums, kas pēc sava nozīmīguma pielīdzināms baznīctēvu cīņai un uzvarai pār senajiem maldiem, kas apdraudēja baznīcu tās ceļa pašā sākumā. Vislielākā pateicība par Evaņģēlija mācības skaidrību, kāda mums šodien ir dota, protams, pienākas Mārtiņam Luteram [1483-1546], kurš smagās iekšējās dvēseles cīņās nāca pie Evaņģēlija mācības skaidras un patiesas izpratnes un kurš smagās ārējās cīņās pret Evaņģēlija pretiniekiem un viltus atbalstītājiem skaidri apliecināja šo Evaņģēlija mācību.

Par savām smagajām iekšējām cīņām jeb, kā viņš pats to sauca, Anfechtungen viņš vēlāk raksta savā skaidrojumā par 95 tēzēm: “Un arī “es pazīstu kādu cilvēku”, kas apgalvoja, ka viņš šo sodu ir izcietis vairākkārt; tas gan ir ildzis tikai ļoti īsu laiku, taču ir bijis tik smags un ellišķīgs, ka tā spēku nevar izteikt neviena mēle, to nevar aprakstīt neviena spalva, nedz arī tam var ticēt kāds, kas to pats nebūtu piedzīvojis; jo, ja tas sasniegtu savu augstāko pakāpi vai ieilgtu par pusstundu, pat tikai par stundas desmito daļu, cilvēks pavisam un galīgi aizietu bojā un visi viņa kauli pārtaptu par pīšļiem. Šķiet, ka šajā brīdī Dievs ir šausmīgi bargs un līdz ar Viņu arī visa radība. No tā nav iespējams aizbēgt, un nav nekāda mierinājuma nedz iekšēji, nedz ārēji, bet gan visas lietas cilvēku apsūdz. Tad, asarām līstot, cilvēks saka šos vārdus: “Es esmu atstumts no Tavām acīm.” Tas pat neuzdrošinās vairāk sacīt “Ak, Kungs, nesodi mani savā bargumā.” Šādā mirklī [un ir dīvaini to sacīt] dvēsele nevar ticēt, ka tā jebkad varētu tikt pestīta, bet gan tikai cerēt, ka sodu nesaņems pilnībā. Bet tā [t.i., dvēsele] taču ir mūžīga, un tā nevar sodu uzskatīt par laicīgu; tai paliek vienīgi ilgošanās pēc palīdzības un nožēlojamas nopūtas, taču tā nezina, kur varētu saņemt palīdzību.”

Luters šeit raksta par ciešanām, ko var sajust vienīgi dziļi ticīga cilvēka dvēsele, kad tā apzinās Dieva dusmas un bargo sodu par visu cilvēka grēcīgumu un visdziļāko samaitātību, kas parādās pat vislabākajos, visizcilākajos darbos un ko nevar dzēst un remdēt pat visdedzīgākā centība darīt labu. Dieva taisnības prasības ir absolūtas: “Esiet svēti, jo Es esmu svēts!” Kā iegūt šo svētumu, kas atbilst Dieva taisnības prasībām, lai spētu izbēgt no Dieva taisnā soda un varētu pastāvēt Viņa tiesas priekšā mūžībā? – Šādi nejautā neticīgie, paviršie un gļēvie; tas ir dziļas un patiesi varonīgas ticības jautājums, ko savās iekšējās cīņās izmisīgi vaicāja Luters. Taču atbilde uz šo jautājumu ir rodama vienīgi Evaņģēlijā, ar vienu noteikumu – ja cilvēks zina, kas ir Evaņģēlijs.

Savā izmisīgajā cīņā Luters ienīda Evaņģēliju un tajā atklāto Dieva taisnību, jo nesaprata, ko šie vārdi nozīmē. Ar Evaņģēliju, līdzīgi lielākajai visu senāko laiku un viduslaiku teologu daļai, viņš saprata jaunu, daudz pilnīgāku, prasīgāku bauslību nekā tā, ko bija devis Mozus savos baušļos. Tādējādi viņš domāja, ka Evaņģēlijā atklātā Dieva taisnība, par kuru raksta apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem 1:17, izvirza pret grēcinieku daudz augstākas prasības nekā Mozus bauslība, un šī iemesla dēļ Luteram šķita, ka pestīšanu nav iespējams iemantot. Domājams, ka ap 1514. vai 1515.gadu Luters piedzīvo brīnišķīgu Dieva palīdzību savās šaubās un cīņās Dievs dod viņam saprast apustuļa Pāvils vārdu “Jo tanī [t.i., Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība” patieso nozīmi. Šo notikumu Lutera dzīvē sauc par “Torņa pārdzīvojumu”, un daudzus gadus vēlāk Luters par to raksta šādi: “Protams, es ar apbrīnojamu centību biju apņemies iepazīt apustuli Pāvilu viņa Vēstulē romiešiem; bet līdz šim mani bija kavējis nevis manas sirds aukstums, bet gan vienīgi vārdi no 1.nodaļas: “Jo tanī [t.i., Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība.” Es ienīdu šos vārdus “Dieva taisnība”, kurus man visi doktori pēc parastā ieraduma bija mācījuši saprast filozofiski, balstoties uz tā saucamo formālo vai aktīvo taisnību, caur kuru Dievs ir taisnīgs un visus grēciniekus soda kā netaisnos. Kaut arī kā mūks es dzīvoju nevainojami, tomēr Dieva priekšā es jutos kā grēcinieks un biju nemierīgs savā sirdsapziņā, un nevarēju cerēt, ka ar gandarīšanas darbiem varētu saņemt izlīgumu ar Dievu. Es nevis mīlēju taisnīgo Dievu, kas soda grēciniekus, bet gan Viņu ienīdu. Es biju īgns pret Dievu ~ ja ne ar slēptu zaimošanu, tad tomēr ar stipru kurnēšanu, sacīdams: it kā nebūtu pietiekami ar to, ka desmit baušļu dēļ nožēlojamos, iedzimtā grēka mūžīgi pazudinātos grēciniekus nospiež daudzkārtīgas nelaimes! Vai Dievam caur Evaņģēliju ir jāpievieno vēl viena bēda un arī caur Evaņģēliju ir jāpiedraud mums ar savu taisnību un dusmām? Tā es plosījos savā apmulsušajā sirdsapziņā, taču, lai arī tā, dedzīgi pūlējos izprast šos apustuļa Pāvila izteikumus, aiz slāpēm karsti vēlēdamies zināt, ko svētais Pāvils ar to ir gribējis sacīt. Tad Dievs par mani apžēlojās. Es domāju nemitīgi dienu un nakti, līdz es ievēroju šo vārdu kopsakaru, proti: “Jo tanī [t.i., Evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Tad es Dieva taisnību sāku saprast kā tādu, caur kuru taisnais dzīvo kā no Dieva dāvanas.., proti, no ticības, un [es atzinu,] ka ar to šeit ir domāts, ka caur Evaņģēliju atklājas Dieva taisnība, proti, pasīvā, ar kuru žēlsirdīgais Dievs mūs caur mūsu ticību attaisno, kā stāv rakstīts: “Taisnais dzīvo no ticības.” Tieši šeit es sapratu, ka esmu no jauna dzimis, ka durvis ir atvērušās un ka es pats esmu iegājis paradīzē. Uzreiz pēc tam visi Svētie Raksti man atklājās jaunā gaismā… Tādēļ, ar kādu naidu es iepriekš biju ienīdis vārdus “Dieva taisnība”, ar tādu pašu mīlestību es tagad slavēju šo savu vissaldāko jēdzienu, tādēļ šī apustuļa Pāvila rakstu vieta man kļuva par paradīzes vārtiem.”

Kad Luteram atausa skaidra, Svētajos Rakstos pamatota Evaņģēlija izpratne, tad pakāpeniski viņam kļuva skaidrāki arī citi Svēto Rakstu mācības jautājumi, jo viss baznīcas mācības kopums nu bija ieguvis jaunas – evaņģēliskas – likumsakarības. Ja līdz šim pestīšanas ceļš baznīcā tika veidots dažādu, bieži vien cilvēku pašu ieviestu baušļu prasību un kādu iedomātu cilvēka darbu un nopelnu gaismā, tad tagad pestīšanas mācība varēja veidoties saskaņā ar Rakstiem Kristus Evaņģēlija un ticības gaismā.

SAITES UN DZĪSLAS

Apustulis Pāvils Vēstulē kolosiešu draudzei, izmantodams anatomisku līdzību, raksta par tiem, kas novērsušies no patiesās Kristus mācības: “Tāds bez pamata kļūst iedomīgs savā miesas prātā un neturas pie galvas, no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā.” [Kol.2:18-19] Kādas tad ir tās Svēto Rakstu mācības “saites un dzīslas”, kas vieno un satur kopā baznīcu un uztur to dzīvā un patiesā saistībā ar Kristu, kas ir baznīcas galva? Skaidrojumam turpmāk izmantosim mūsu baznīcas galveno evaņģēlisko ticības apliecību, kas cieši pamatojoties Bībelē un saskaņā ar Lutera mācību uzrakstīta un iesniegta imperatoram Kārlim V impērijas sapulcē Augsburgas pilsētā 1530.gada 25.jūnijā.

Augsburgas ticības apliecības uzbūvē var ieraudzīt īpašu veidu un loģiku, kas atspoguļo to izpratni par Svēto Rakstu mācību, kāda bija Luteram un kādu to patiesi luterāņi labā ticībā patur arī šodien.

Pirmais artikuls Par Dievu ir visas ticības apliecības pamats. Tajā īsi un kodolīgi gan pēc būtības, gan izteiksmes veida tiek apstiprināts tas, ko senie baznīcas tēvi ir mācījuši par Trīsvienīgā Dieva būtību un darbu cilvēka un visas pārējās radības labā – to radot, izglābjot un darot svētu. Par šo mācības daļu nekad nav bijušas domstarpības ar Romas baznīcu vai citiem, taču, sākot jau ar nākamo artikulu Par iedzimto grēku, iesākas būtiskas atšķirības, kas ir fundamentāli nozīmīgas Kristus darba un visa evaņģēlija pareizai un skaidrai izpratnei.

NAV IESPĒJAMS IZPRAST KRISTUS VEIKUMU, IEKAMS NAV IZPRASTS MŪSU ĻAUNUMS

Ar šādiem vārdiem Filips Melanhtons savā Augsburgas ticības apliecības apoloģijā ir paskaidrojis artikula Par iedzimto grēku nozīmīgumu un būtību. Šie ir ļoti svarīgi vārdi, kurus vajadzētu labi iegaumēt ikvienam, kurš vēlas sevi saukt par kristieti.

Jau tas vien, ka tūlīt pēc paša galvenā artikula par Dievu tiek apskatīts cilvēka grēcīgums, izsaka ļoti daudz. No izpratnes par iedzimto grēku taču ir atkarīgs viss pārējais, kas baznīcā tiek mācīts. Gluži tāpat, kā no slimības diagnozes ir atkarīga visa tālākā ārstēšana – operācijas, medikamenti, procedūras, kopšana.

Mēs varam iedomāties, kas notiktu, ja ārsts uzstādītu diagnozi nopietni vai pat uz nāvi slimam pacientam nevis atbilstoši viņa reālajam veselības stāvoklim, bet, negribēdams viņu satraukt, piemēram, sacītu: “Jums nekas nopietns nekait. Dzeriet kumelīšu tēju un sargieties no caurvēja!” Slimnieks tajā brīdī varbūt jutīsies atvieglots un pat priecīgs, taču ko viņš sacīs savam “labajam” ārstam pirmsnāves mokās un ciešanās, kad slimību un tās sekas vairs nekas nevarēs noslēpt? Diemžēl šādu vieglprātīgu un paviršu “ārstu” teologu un baznīcas kalpu vidū nav mazums: “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav,” – par tādiem saka Tas Kungs caur pravieti Jeremiju [6:14].

Diagnoze, ko grēciniekam uzstāda Svētie Raksti, ir ļoti nopietna: “Slims ar grēku, gaidāma drīza, neizbēgama nāves iestāšanās.” Tādēļ arī nepieciešama ļoti nopietna ārstēšana. Augsburgas ticības apliecības artikuls Par iedzimto grēku to izsaka šādi: “Tāpat arī tiek mācīts, ka pēc Ādama krišanas grēkā visi cilvēki, kas dabiski dzimuši, ir piedzimuši ar grēku, tas ir, bez dievbijības, bez paļāvības uz Dievu un ar ļaunu iekāri, un ka šī slimība jeb iedzimtā samaitātība patiesi ir grēks, kas arī tagad pazudina un ieved mūžīgajā nāvē tos, kuri neatdzimst caur Kristību un Svēto Garu.”

Protams, cilvēka paša prāts pretojas šādam pazudinošam spriedumam. Tā sauktajiem labajiem un krietnajiem ļaudīm ir sevišķi grūti pieņemt to, ka viņi būtu tik smagi slimi ar grēku un ka tā dēļ viņiem saskaņā ar Dieva lēmumu būs jāsaņem mūžīgs sods un mokas. Savā ziņā tas atgādina sarunu, ko reizēm nācies dzirdēt:

– “Vai tu dzirdēji, ka ir nomiris N?”
– “Ej, nu! Ko tu saki! Izskatījās taču tik veselīgs un stiprs.”

Tā nu ir – mirst gan neveselīga izskata, gan veselīga izskata cilvēki; reizēm tie, kas izskatās slikti, nodzīvo ilgāk. Ar grēku ir līdzīgi kā kādā teicienā: nav absolūti veselu cilvēku, ir tikai nepietiekami apsekotie.

Runājot par iedzimto grēku, ir jāatceras fakts, ka visi Ādama bērni ir nākuši pasaulē ar vienu un to pašu iedzimtā grēka komplektu, kas ietekmē un posta visas viņu dzīves jomas. Šajā ziņā nav nekādas atšķirības starp visizcilāko “no sievām dzimušo” – Jāni Kristītāju – un visneģēlīgāko un briesmīgāko sērijveida slepkavu vai kādu citu nelieti. Mums, cilvēkiem, skaidri redzamā atšķirība ir tikai atšķirība dažādu cilvēku noturībā pret šo visiem piemītošo grēku, spējā pretoties tam, kā arī atšķirības dažādos ārējos apstākļos un iespējās. Kaut gan ārēji šī atšķirība cilvēku grēkos šķiet milzīga, ja cilvēki dzīvotu pietiekami ilgi vai pat mūžīgi bez Dieva žēlastības, kas ierobežo grēka izpaudumus ārēji un iekšēji, visi būtu izdarījuši visu. Būtu jāsavāc vienkopus un jāuzlūko viss pasaules ļaunums un nelietība, lai mēs gūtu aptuvenu un ļoti nepilnīgu priekšstatu par to, ko spēj katrā no mums mītošais iedzimtais grēks.

Paldies Dievam, ka mēs, šādi ļauni grēcinieki būdami, savas dzīves laikā neizdarām ne tūkstošo daļu no tā ļaunuma, uz ko esam spējīgi, taču mēs nesam šo ļaunumu un esam pelnījuši vienīgi sodu. Arī tas labais, ko cilvēks savā dzīvē izdara, ir visai nepilnīgs un grēka samaitāts; Dieva priekšā to vispār nevar saukt par labu. Pat ja vissvētākajam cilvēkam, kāds vien pasaulē bijis, Dieva taisnās tiesas priekšā būtu jāstājas bez Kristus pelnītās piedošanas, tikai ar saviem vislabākajiem darbiem – un citi viņa darbi netiktu ņemti vērā -, tad viņš pavisam noteikti saņemtu mūžīgu sodu un mokas.

Dieva vārda spriedums šajā ziņā ir skarbs un nepārsūdzams: “Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma. Viņu kājas steidzas izliet asinis, posts un bēdas ir uz viņu ceļiem, un miera ceļa viņi nepazīst, Dieva bijības nav viņu acu priekšā!” [Rom.3:10-18]

« Sākums | 2.daļa » | Lasi 4.daļu

Biķeru Draudzes Avīze