K.E.Markvarts: Mezgla punkti [2.daļa]
Mīļie e-baznīcēni, pēc Indrex izsmeļošā ievada šī raksta pirmajā daļā, piedāvājam jums pārdomām K.E.Markvarta tēzes, par tēmu Divi evaņģēliski luteriskās konfesijas un identitātes mezgla punkti, kas nolasītas 2002. gada 7.augustā mūsu kaimiņvalsts pilsētā Klaipēdā.
1. Kā ikvienam zināms, viens no evaņģēliski luteriskās konfesijas mezgla punktiem ir artikuls par attaisnošanu.
Šis ir pirmais un galvenais artikuls…Ne no kā šajā artikulā nevar atteikties vai ko atmest, pat ja debesis un zeme sagrūst. Kā Sv.Pēteris teica Ap.d.4:12: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” Un: “..ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” [Jes.53:5]
“Uz šī artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām pret pāvestu, velnu un pasauli. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam, un pāvests, un velns, un visi, kas ir pret mums, gūst uzvaru un ir attaisnoti.”[7]
“Šis artikuls par ticības taisnību [kā Apoloģijā teikts] ir svarīgākais visā kristīgajā mācībā…”[8]
2. Šī Dieva dzīvību sniedzošā Evaņģēlija centrālā vēsts ir vitāli saistīta ar citiem ticības artikuliem un tiek izkropļota, ja tie tiek sagrozīti vai noliegti.
“Kā Dr. Luters rakstījis: “Kur šis artikuls ir skaidrs, tur arī kristietība ir skaidra un šķīsta, vienprātīga un bez jebkādiem novirzieniem; bet, kur tas nav skaidrs, tur nav iespējams izsargāties no maldiem vai fanātiķu gara.”[9]
N.B.: Evaņģēlijs tā striktajā, šaurajā nozīmē [saskaņā ar Konkordijas formulu, V] nav tikai artikuls par attaisnošanu pats par sevi, bet visi ticības artikuli nošķirti no Bauslības. “Pareizi mācīts Evaņģēlijs” Augsburgas ticības apliecības VII artikulā ir tas pats, kas evaņģēliskā doktrīna vai “mācība.., kas pieder mūsu ticības veselumam.” [10]
3. Tā izšķirošajam artikulam par attaisnošanu jāvalda, piemēram, arī eklezioloģijā [skatīt īpaši “Par pāvesta varu un primātu” – “Viņš nodod Atslēgas tieši un nepastarpināti baznīcai”; “pēc Dieva likuma nav atšķirīgu bīskapa un mācītāja pakāpju”] un adiaforās.
Skaidrojumi, kā attaisnošanas mācība ir pamata kritērijs sagrozījumu labošanai, atrodami Augsburgas ticības apliecības II daļā 22.-28.art. Konkordijas Formulas X artikulā par adiaforām teikts: “..šeit vispirms ir jautājums par augsto mūsu kristīgās ticības artikulu, kā apustulis liecina: “..lai Evaņģēlija patiesība paliktu pie jums.” [Gal.2:5]”[11]
4. Otrais mūsu konfesijas mezgla punkts ir patiesība par mūsu Kunga Svēto Vakarēdienu, sevišķi par Viņa reālprezenci patiesā miesā un asinīs, neraugoties uz administranta vai komunikanta ticību vai neticību.
Augsburgas ticības apliecība Svētā Sakramenta jautājumam atvēl trīs artikulus [X, XXII, XXIV]. Šmalkaldes artikulu II daļa aizsargā patieso Kristus Vakarēdienu pret “šo pūķa asti, šo misi”[12], otrā un garākā artikula subjektu, kurš nekavējoties seko “pirmajam un galvenajam artikulam” par attaisnošanu. Īsta Konkordijas Formulas rota ir VII artikuls par Svēto Vakarēdienu, kurš garumā krietni pārsniedz pārējos un kuru balsta vēl viens no visnozīmīgākajiem artikuliem – VIII artikuls par Kristus personu.
5. Tā ir organiska saskaņotība starp šiem diviem mezgla punktiem, kad otrais ir konkrēts pirmā paplašinājums bez konkurences savā starpā.
Kopš taisnība un pestīšana tika iemantota visiem cilvēkiem Kristus miesas un asiņu upura dēļ [Ebr.10:10,14,18], šī “vienreiz par visiem” upura izdalīšana mums Altāra Sakramentā ir patiess Jaunās Derības Svētumu Svētums [skat. Ebr.12:24]. “Taču tagad viss Evaņģēlijs un ticības artikuls: “Es ticu uz vienu svētu kristīgu draudzi, grēku piedošanu” utt. caur Vārdu ir šai Sakramentā ietverts un mums pasniegts. Kādēļ lai mēs tādu dārgumu ļautu no Sakramenta atraut, ja arī viņiem nākas atzīt, ka tieši šos vārdus dzirdam it visās Evaņģēlija vietās; un viņi nevar teikt, ka šie vārdi Sakramentā ir bez vajadzības; gluži tāpat, kā viņi nedrīkst sacīt, ka viss Evaņģēlijs jeb Dieva vārds ārpus Sakramenta nenes nekādu labumu.”[13]
Saskaņā ar Konkordijas Formulu VII “tā nu pastāv divējāda Kristus miesas ēšana”[14], garīga un miesīgi sakramentāla. Garīga ēšana ir ticība kā tāda – un skaidri tas ir pateikts Jņ.6 galvenajā domā. Nodaļas beigās, 53.-56. pantā Kungs runā par Viņa miesas ēšanas un Viņa asins dzeršanas daudz specifiskāku veidu. Ne viens vien ir teicis, ka Viņš tos sacījis ar nolūku iedibināt ēšanu un dzeršanu Altāra Sakramentā. Ir vai nav šie vārdi īpaši sakramentāli – skaidri uzvedinoši kā kristību paralēle Jņ.3 – iemesls izvēlei par ēšanu kā ticības metaforu Jņ.6 diez vai var ietvert vēl ko citu, nekā paredz Sakraments. Patiesa garīga ēšana, t.i., taisnošana ticībā ir svarīgākā lieta, bet sakramentāla miesas ēšana un asins dzeršana ir ontoloģisks pamats garīgajai ēšanai, paredzot to balstīt un apstiprināt: “Lūk, tādēļ mise ir iedibināta, lai tie, kas bauda Sakramentu, ticībā pieminētu, kādu labdarību viņi saņem caur Kristu, un tā iedrošinātu un iepriecinātu baiļu pilno sirdi. Jo pieminēt Kristu nozīmē – pieminēt Viņa svētību un saprast, ka tā tiešām dota mums.”[15]
Interesanti, kā Sv. Pāvils 1.Kor.11:2 runājot par “tradīcijām”, 11:23 un 15:3 izmanto nopietnu apvērstu formulu: “Jo no tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju” un: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu”, vispirms runājot par Svēto Sakramentu un pēc tam par Kunga nāvi un augšāmcelšanos!
6. Šis dubultcentrs veido luterisko konfesiju, kas aizstāv attaisnošanas patiesību galvenokārt pret Romu un Svēto Vakarēdienu galvenokārt pret Ženēvu [kalvinisms].
“Tā [Augsburgas ticības apliecība] ir kļuvusi par mūsu simbolu, ar kuru mūsu reformācijas baznīcas tiek nošķirtas no pāvestības un citām atmestām un nolādētām sektām un ķecerībām, tāpat kā tas bija praktizēts senajā baznīcā, tāpat kā vēlākās sinodēs, kurās kristīgie bīskapi un mācītāji pieņēma un apliecināja Nīkajas ticības apliecību.”[16]
[7] Šmalkaldes Artikuli, II/I, 294.lpp.
[8] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, III, 545.lpp.
[9] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, III, 545.lpp.
[10] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, X, 623.lpp.
[11] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, X, 624.lpp.
[12] Šmalkaldes Artikuli, II/II, 296.lpp.
[13] Lielais Katehisms, V, Par Altāra Sakramentu, 453.lpp
[14] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, VII, 589.lpp.
[15] Augsburgas ticības apliecība, XXIV, 56.lpp
[16] Konkordijas Formula, Pamatdeklarācija, Par kopīgo izpratni, pamatu, normu un mērauklu…, 509.lpp.
Ieskaties