Liturģiskā kustība luteriskajā baznīcā

Noklausies šo e-publikāciju

Ļaujiet man sākt ar liturģisko kustību luteriskajā baznīcā. Tā ir daļa no lielas kustības, kas aptver visu kristīgo pasauli un, iespējams, skar arī cilvēci ārpus baznīcas, jo uz to mudina mūsdienu pseidoceremonijas un pseidoliturģijas. Tā aizsākās, kā to norāda tas, ka tās pirmsākumi ir meklējami tūlīt pēc gadsimtu mijas, līdz ar individuālisma un racionālisma dominantes beigām. Tajās baznīcās, kur parādījās liturģiskā kustība, notika kaut kas revolucionārs – ne jau bez pamatota iemesla tā tika sasaitīta ar jauniešu kustību Vācijā. Tā bija sava veida revolūcija, kad katoļu baznīcās augstais altāris pēkšņi tika aizvietots ar senbaznīcas galdu, kamēr tajā pašā laikā Skotijas prezbiteriāņu baznīcās reformātu dievgalda galds pamazām pārtapa par viduslaiku augsto altāri. Tādēļ baznīcu pārvaldēm, sākot ar pāvestu un beidzot ar metodistu baznīcas asambleju, bija daudz raižu, bet tās bija dziedinošas raizes, kas tām bija nepieciešamas, lai baznīcu nepārvaldītu vienīgi šādas paražas un neapdomība.

Šodien, XX gadsimta vidū, paraugoties atpakaļ uz šīs lielās kustības sasniegtajiem rezultātiem, ir jāatzīst, ka tikai viena baznīca ir bijusi saistīta ar to, ir atmetusi tās revolucionārās pārmērības un ir iekļāvusi to dievkalpojumā. Tā ir Romas katoļu baznīca, kas daudzās valstīs, īpaši Vācijā un Austrijā, no šīs kustības guva patiesu iekšēju atjaunošanos. Tas ir noticis. Tās [t.i., šīs kustības] augļi pilnībā būs redzami tad, kad vācu un angļu valodas tiks paceltas līdz liturģisko valodu līmenim un kad katoliskā “vācu mise” luterismam atgādinās, ka reiz “vācu misa” bija tā, kas luterisko reformāciju noveda līdz uzvarai. Ja kāds salīdzina liturģiskās kustības panākumus Romas baznīcā ar mūsdienu evaņģēlisko baznīcu neveiksmīgajiem mēģinājumiem atjaunot savu liturģisko dzīvi, tad viņam var rasties nopietnas bažas par šo baznīcu nākotni.

Kāpēc pastāv šāda atšķirība? Tūlīt acīmredzams ir tas, ka liturģiskā kustība Romas baznīcā ietekmēja visus cilvēkus, sākot no katoļu izglītotajiem cilvēkiem, līdz pat vismazāk izglītotajām lauku draudzēm. Protestantu pusē visi spēki tika vērsti tikai uz mācītājiem, dažiem baznīciski noskaņotiem lajiem un uz ļoti mazām, gandrīz sektām līdzīgām apvienībām. Otra uzkrītošā atšķirība ir tāda, ka liturģiskā kustība Romas baznīcā joprojām balstās uz Romas dogmatiskajiem pamatiem, neskatoties uz dažiem sarežģītiem konfliktiem attiecībā uz dogmu un baznīcas kārtību – notika tā, ka liturģiskie skolotāji no patiesā entuziasma par tās liturģiju pievienojās Austrumu baznīcai – , kamēr, no otras puses, liturģiskā kustība Vācijas evaņģēliskajās baznīcās, ieskaitot luterāņu, ir dzīvojusi pastāvīgā konfliktā ar baznīcas ticības apliecinājumu. Tas ir kļuvis aizvien draudošāks, kamēr blakus liturģiskajai kustībai kopš divdesmitajiem gadiem turpinājās konfesionālā kustība, kurā luterāņi un reformāti ir sākuši no jauna atklāt reformācijas ticības apliecinājumu un baznīcas mācību. To, ka šai liturģiskajai kustībai ir ļoti maza saistība ar liturģiju, daļēji var izskaidrot ar to, ka lielā mērā to ir ietekmējuši reformāti.

Karls Barts nekad nav īsti sapratis, kas ir liturģija, un kā gan lai viņš to zinātu! No otras puses, liturģiskās kustības vadītāji bija cilvēki, kas nekad nebija no jauna atklājuši reformāciju un baznīcas mācību: Heilers, kura iedomātā pievēršanās luterismam Upsalā bija pārpratums, it kā sacelšanās pret pāvestu jau būtu luterisms, un Vilhelms Stālins, kas nāca no Nurembergas baznīcas, Melanhtona, apgaismības un Rūdolfa Šteinera “antropozofijas” gnostiskās kustības iespaidots. Ir svarīgi piebilst, ka šie abi vīri nekad nebija izpratuši sola fide. Pēc Heilera domām, autentiska mācība par taisnošanu vienmēr ir bijusi Tridentas koncila izveidotā mācība, kamēr Stālins ir Osiandera vēlīnā posma skolnieks. Viņš vienmēr ir asi noraidījis Konkordijas formulas taisnošanas mācību, kaut arī viņa literārie apgalvojumi ir daudz piesardzīgāki. Viņa grāmata “Dievišķā mistērija” ir jālasa, uzdodot jautājumu – kas šeit notiek ar reformācijas galvenajām mācībām? Viņa kriticisms attiecībā uz tiesiskās taisnošanas mācību pilnīgi izslēdz domu, ka Dieva piedodošais un attaisnojošais spriedums ir mūsu taisnīgums. Tas, ka mums nav nekāda cita taisnīguma kā tikai Kristus taisnīgums, ka mūsu taisnīgums vienmēr ir svešs taisnīgums – šai pazemīgajai un iepriecinošajai patiesībai vairs nav vietas teoloģijā, kas cilvēka “pārveidošanu” uzskata par viņa pestīšanu. Tā rezultātā izzūd sola fide. Šajā grāmatā par ticību tiek runāts tikai kā par patiesu dievišķās mistērijas dāvanu un ne vairs kā par paļaušanos uz Dieva žēlastību Kristū. Izzūd arī sola scriptura. Kāds labums ir skaistajiem vārdiem par “vārda noslēpumu”, un Bībeles kā atklāsmes raksturu, ja tajā ir arī papildus atklāsmes avoti, tradīcija un mistiskā pieredze? Vai tā nav katoļu tradīcija, uz kuru pamatojoties luterāņi var teikt par sakramentiem: “Tas, ko mēs evaņģēliskajā baznīcā saucam par ‘sakramentiem’ ir tas, kas palicis pāri no tās mistēriju pasaules, kas reiz ietvēra un piepildīja kristīgās baznīcas dzīvi visā tās platumā, garumā, dziļumā un augstumā”?

Un kas gan vēl ir “meditācija”, bez kuras mēs nevaram aptvert Bībeles vēstījumu un citu jautājumu dziļumus, ja ne gnostiķu mistiskā pieredze (“Kā var sasniegt zināšanas par augstākajām pasaulēm?” mums tiek atgādināts Šteinera grāmatā)? Cilvēkam “dievišķais noslēpums” ir jāatklāj nevis vienkāršai Dieva vārda uzklausīšanai ar Svētā Gara atbalstu, bet “meditācijai.” Tādēļ mēs dzirdam, ka “meditācijas praktizēšana sniedz nenovērtējamu palīdzību, lai patiesi sadzirdētu vārdu, izprastu Bībeles teksta apslēpto nozīmi vai iekšēji piedzīvotu zīmes vai melodijas spēku”. Kāda kombinācija: Bībele, zīme, melodija!

Visa meditācija rada vienotību, iespējams, ne tādēļ, lai es tiktu izšķīdināts starp savu fizisko pieredzi un noteiktiem garīgiem aspektiem, vārdiem, attēliem un zīmēm. Visa patiesā meditatīvā pieredze apzinās šo ļoti spēcīgo notikumu, ka es kļūstu vienots ar kontemplācijas objektu ne tādā veidā, ka es paceltos pie tā, bet drīzāk ir tā, ka viņš nāk pie manis, satver mani miesīgi, ienāk manī tā, ka es piedzīvoju tā klātbūtni pat fiziskā veidā.

Šīs meditācijas, kuras izcelsme no gnostiķu sektām ir labi zināma, “visbrīnišķīgākais piemērs” ir Ziemassvētku stāsts par Mariju: “Viņa glabāja visas šīs lietas, apcerot tās savā sirdī” (Lk.2:19) Tam vēl tiek pievienots: “Luters uz to bieži norādīja.” Patiešām? Viņš noteikti nedomāja šo “meditatīvo pieredzi.” Par Dieva vārdu, ticību un par Svēto Garu, kas ar vārdu rada mūsos ticību, viņš runāja pavisam citādi.

Neaprakstāma vācu protestantisma traģēdija ir tā, ka aiz šādas viscaur ārējas patoloģiskas un herētiskas kustības tajā slēpās patiesa ilgošanās pēc luteriskās liturģijas un sakramentu atjaunošanas saskaņā ar luteriskās baznīcas mācību. Tieši šīs ilgas tik daudzus luterāņus Vācijā ir vedušas pie augstās baznīcas kustības un vispirms jau pie Berneuhenera. Viņi domāja, ka tur viņi varēs atrast to, kas baznīcās vairs netika sniegts, kas vairs netika izprasts viņu pašu liturģijās, ko baznīcas lūgšanas un ikdienas lūgšanas atstāja neievērotu un kas sabojāja Altāra sakramentu. Pamatojoties uz to, var saprast Berneuhenera panākumus. Tie kaut ko panāca. Daudz kas no tā, ko viņi darīja, bija nepareizs, bet viņi vismaz rīkojās. Un kas gan var noliegt, ka viņi ir paveikuši arī ko labu liturģisko lūgšanu un autentiskās baznīcas mūzikas laukā? Tas ir iemesls, kāpēc Stālinu respektē arī tie, kas no teoloģijas viedokļa viņam nepiekrīt. Tomēr iepriekšējās paaudzes Vācijas baznīcas traģēdija bija tāda, ka konfesionālā kustība un liturģiskā kustība neatrada ceļu viena pie otras.

Ticības apliecinājums un liturģija ir nesaraujami saistīti savā starpā, ja baznīca grib būt stipra. Liturģija ir lūgšanas veidā izteikta dogma; dogma ir liturģijas doktrinālais saturs. Liturģijas vērtēšanai augstāk par dogmu, uz ko ar labi pazīstamo teicienu “lex orandi lex credendi” [likums, kas ir jālūdz, ir likums, kam ir jātic] tiek aicināts visu konfesiju liturģiskajās kustībās, Romas baznīcā pretojās pašreizējais pāvests [Pijs XII] savā enciklikā “Mediator Dei”, kurā viņš uzsver, ka šo teicienu var grozīt visādi un ka dogmai jebkuros apstākļos ir jābūt liturģijas normai. Ja to jau zina Roma, tad vēl jo vairāk tam būtu jābūt zināmam baznīcā, kas veido vai grib veidot pareizu Evaņģēlija izpratni, kura vienlaikus ir arī liturģijas kritērijs.

Mēs, luterāņi, neko nezinām par liturģiju, kuru noteicis Dieva vārds. Mēs zinām, ka baznīca ir brīva izveidot savas ceremonijas un ka tas tādējādi var saglabāt kristīgās pasaules liturģisko mantojumu, kamēr tas saskan ar Evaņģēliju. Patiesi, mūsu baznīca reformācijā visaugstāk vērtēja to, ka šis mantojums, kas vienoja mūs ar baznīctēviem, tika pasargāts, cik daudz vien iespējams. Bet šīs ceremonijas nepieder baznīcas būtībai vai patiesajai baznīcas vienotībai, kā to māca Augsburgas ticības apliecības 7.artikuls un Konkordijas formulas 10.artikuls. Loe to zināja, savā darbā “Trīs grāmatas par Baznīcu”, tieši attiecībā uz luterāņu liturģijas skaistumu un diženumu iebilzdams pret tās pārvērtēšanu:

Baznīca joprojām ir tā, kas tā ir, arī bez liturģijas. Tā ir karaliene arī tad, kad viņa ir ģērbta kā ubadze.

Pat pāvests saviem bīskapiem ir atgādinājis, ka mises, kuras cietumos tiek noturētas atturīgi, bez jebkāda greznuma, absolūtā vienkāršībā, ir ļoti līdzīgas senbaznīcas misei un nav mazvērtīgākas par pāvesta misi. Tomēr luteriskajā Vācijā šodien teologi – pat daži no neliturģiskās Virtembergas – apgalvo, ka pastāv tāda dievkalpojuma forma, kas pieder pie baznīcas būtības un ka pat Gregoriāņu dziedājumi būtībā pieder pie kristiešu liturģijas. Tā ir piemērota situācija, lai liturģiskā kustība luteriskajā baznīcā atmostos no tās romantiskajiem sapņiem un pakļautu sevi normām, kurām ir jābūt pakļautai baznīcas dzīvei kopumā: Svēto Rakstu norma normans un baznīcas ticības apliecinājuma norma normata. Un tas attiecas uz visām luterāņu baznīcām pasaulē, gan Skandināvijas, kurās ir liela anglikāņu ietekme, gan Amerikas, kurās Eiropas liturģiskās kustības idejas šodien gūst atbalstu. Ja šīs nopietnās pārdomas nenotiks, tad liturģiskā kustība kļūs par to, par ko tā jau ir kļuvusi daudziem tās piekritējiem: par luterānisma beigām un ceļu uz Romu.