Svētās lietas svētajiem

Svētie Raksti vienkārši māca, ka baznīcas vienība ir altāra vienība. “Svētības kauss, kuru mēs svētījām, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1.Kor.10:16)

Apustulis nekavējoši un tieši saista šo līdzdalību mūsu Kunga miesā un asinīs ar secinājumu, ka, tāpat kā maize ir viena, tāpat arī mēs, kas esam daudzi, esam viena miesa, tāpēc, ka mēs ēdam no vienas maizes. (1.Kor.10:17)

Kristus miesa sakramentālā nozīmē un Kristus miesa garīgā jeb mistiskā nozīmē, kā mūsu dogmatiķi saka, to būtībā ir vienoti. Draudze jeb “baznīca” Jaunās Derības vistiešākajā nozīmē ir tur, kur Dieva ļaudis sanāk vienkopus un svin Svēto Vakarēdienu. Tur Kristus miesa dubultā nozīmē ir realitāte, tomēr, protams, tas nav vienīgi tur.

No Jaunās Derības mācības, ka altāra vienība ir baznīcas vienība, un baznīcas vienība ir altāra vienība, izriet, ka abu robežas sakrīt. Kur tad īsti atrodas altāra vienības robežas Jaunās Derības izpratnē? Zīmīgi, ka visi dokumenti par senākajām Svētā Vakarēdiena svinēšanām cik tiem ir liturģisks raksturs, apraksta altāra vienībai robežu.

“Durvis! Durvis!” vēl mūsdienās pirms ticības apliecināšanas sauc Austrumu baznīcas diakons liturģijā. Ar to sākas liturģijas daļa “ticīgajiem”, kas atgādina pirmo baznīcas svētdienu, kur mūsu Kungs nāca pie savējiem caur aizslēgtām durvīm. (Jņ.20:19)

“Neviens katehumēns, nedz klausītājs, nedz neticīgais, nedz citādi mācošs (heterodokss)” nedrīkst būt klāt pie Vakarēdiena saskaņā ar Antiohijas liturģijas liturģisko saucienu, kurš atrodams Apustuliskās konstitūcijas VIII grāmatā (12. nod.), un starp ticīgiem nekas nedrīkst būt vienam pret otru, nedz liekulis drīkst tuvoties.

“Svētās lietas svētajiem”, skanēja brīdinošais sauciens pirms komūnijas. Un tādēļ, lai neviens nesaprastu to tā, ka baznīca ir farizeju apvienība, Dieva svēto atbilde uz to skanēja: “Viens ir svēts, Viens ir mūsu Kungs, Jēzus Kristus Dievam Tēvam par godu.”

Tas, ka visas grieķu baznīcas senās liturģijas ietver šo saucienu, caur kuru ap Vakarēdienu tika celts žogs, norāda mums uz to, ka tā ir ļoti sena tradīcija.