Divpadsmit apustuļu mācība par Svēto Vakarēdienu

Veids, kādā Justins savā aprakstā par Vakarēdiena izcelsmi uzsver, ka Jēzus pie Vakarēdiena iestādīšanas deva maizi un vīnu vienīgi mācekļiem – kam citam gan Viņš tos būtu varējis dot? – norāda, ka “vienīgi viņiem” ir būtisks princips Viņa Vakarēdiena izpratnē.

Divpadsmit apustuļu mācības pamudinājumi un brīdinājumi (Didahē 9:5) sasaucas ar to.

“Nevienam nebūs ēst, nedz dzert pie jūsu Euharistijas, kā tikai vien tiem, kuri ir kristīti mūsu Kunga vārdā. Jo šajā sakarībā mūsu Kungs ir teicis: nedodiet to, kas ir svēts, suņiem.”

Tādējādi seko vārdi liturģijā:

‘Tas, kurš ir svēts, lai nāk; tas kurš nav, lai atgriežas no grēkiem.” (Didahē 10:6)

Šajā pašā darbā (Didahē 14) pieprasīta grēksūdze un absolūcija pirms Vakarēdiena svinēšanas svētdienā tādā pat veidā kā vēlākajās liturģijās un baznīcas kārtībās:

“Bet katru tā Kunga dienu pulcējieties kopā un lauziet maizi, un pateicieties pēc tam, kad esat izsūdzējuši savus pārkāpumus tā, lai jūsu upuris ir tīrs. Bet lai neviens, kurš tic savādāk nekā viņa biedri, nenāk kopā ar jums, kamēr viņi nav tikuši samierināti, tā lai jūsu upuris netiktu apgānīts. Jo tas ir, ko mūsu Kungs pats ir teicis.”

(Šeit seko citāts no Maleahijas grāmatas [1:11, 14], kurš šai sakarībā pirmo reizi attiecināts uz Vakarēdienu un, tai pat laikā, ne vēlākajā mises upura nozīmē. Jo šeit vēl joprojām “upuris” ir slavēšanas un pateicības upuris bibliskā nozīmē un ir attiecināts uz “euharistiju”.)