Atbildība klusēt un atbildība runāt

Tur, kur uzticībā tiek veikta klausīšanās, ikdienišķās palīdzības un nastu nešanas kalpošana, var notikt arī pēdējais un augstākais kalpošana ar Dieva vārdu.

Te ir runa par brīvo Dieva vārdu, ko saka cilvēks cilvēkam un kas nav saistīts ar amatu, laiku un vietu. Te ir runa par visā pasaulē vienreizīgu situāciju, kurā viens cilvēks otram ar cilvēciskiem vārdiem apliecina visu Dieva mierinājumu, pamācību, labumu un nopietnību.

Šis Dieva vārds pakļauts lielām briesmām.

Ja nav attīstījusies patiesa klausīšanās, kāds tad būs patiesais Dieva vārds, ko dot otram? Ja tas ir pretrunā ar ikdienas gatavību palīdzēt, kā gan tas būs ticams un patiess Dieva vārds? Ja tas nenāk no nastu nešanas, bet gan no nepacietības un vardarbības gara, kā gan lai tas būtu atbrīvojošs un dziedinošs?

Un otrādi – kurš gan grib nest atbildību par to, ka ir klusējis tur, kur vajadzēja runāt? Cik daudz vieglāks ir likumiem pakļautais Dieva vārds no kanceles par šo pilnīgi brīvo, ko nosaka atbildība klusēt un atbildība runāt!