Klusēšana

Mēs esam pavisam klusi rīta agrumā, tikko sākoties jaunai dienai, un tā vajadzētu būt, ka uz Dievu vērsts ir mūsu pirmais vārds, jo arī vakarā, pēc mūsu lūgšanām, mēs apklustam.

Klusēšanas nolūks ir nevis kauns par Dieva vārdu, bet gan lai saņemtu to pienācīgā veidā. Klusēšana vienu vārdu sakot ir Dieva svētības (sa)gaidīšana.

Šis klusuma mirklis, Dieva vārda priekšā, atstāj ietekmi uz visu dienu. Ja esam mācījušies būt klusi, iepretīm Dieva vārdiem, tad pratīsim izsvērt arī mūsu runāšanas un klusēšanas balansu taj’ dienai.

Te neiet runa par pašapmierinātu, lepnuma-pilnu vai aizskarošu klusēšanu. Skaidrs, ka tādai klusēšanai (klusēšanas pēc) nebūs nekādas jēgas. Kristieša klusēšana ir klusēšana, kas klausās. Tas ir pazemīgs klusums; klusums, kas dzird un padevībā var tikt pārtraukts katrā brīdī. Tāds ir klusums saistībā ar Dieva vārdu.

Skaidrs, šķīsts un visu nepieciešamo ietverošs klusums. Klusēšana Dieva vārda priekšā… – tā virza mūs uz pareizu klausīšanos un arī uz pareizu runāšanu, īstajā laikā.

Klusumā daudz kas paliek neizteikts …(klusumā pēc tā nav nepieciešamības)…