Ikviens cilvēks ir pilnīgi samaitāts

Noklausies šo e-publikāciju

Līdz šim mēs esam redzējusi visu grēku avotu un izcelsmi, kas bija lāsts pār visu pasauli līdz ar visu postu un nelaimēm, visām mokām un asarām, kas kopš tā laika ir sekojušas grēkam. Mēs esam redzējuši savas bezgalīgas samaitātības un savas ļaunās dabas būtību un avotu, par ko mēs ik dienas nopūšamies un sūdzamies, kad mostamies no grēka snauda. Kādi bija vecāki, tādi kļuva bērni. 1. Mozus grāmatā (5:3) par Ādamu ir sacīti šie nozīmīgie vārdi: “.. viņš dzemdināja dēlu, pēc savas līdzības [nevis pēc Dieva līdzība], pēc sava izskata..”

Dziļie un traģiskie vārdi — “mirdami mirsit” — nozīmēja tādu Diev – izzušanu cilvēkā, ka tas vairs nebija sastopams nevienā Ādama un Ievas pēc_ nācējā. Tagad bērnos pārdzima tikai kritušā. Ādama tēls. Visu šo samaitātības mantojumu Kristus skaidro vienkārši: “Kas no miesas dzimis, ir miesa..” (Jņ.3:6). Viss, kas nācis no Ādama asinīm, ir dzimis tikpat samaitāts. No miesas var nākt tikai miesa. Apustulis saka: “..tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši..” (Rom.3:22-23). Formas un attīstības ziņā gan ir liela daudzveidība, bet daba un būtība ir viena un tā. pati. “Kas no miesas dzimis, ir miesa.”

“Jo, ja jau viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par valdnieci, cik daudz vairāk tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu! Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību” (Rom.5:17-18).

Kas nevēlas ticēt, ka ir pilnīgi samaitāts, tas lai pārbauda sevi Dieva baušļos un kaut vienu dienu tos visus izpilda. Pat vienu stundu tas nespēs tos pildīt. Pat vienu minūti tas nespēs mīlēt Dievu no visas savas sirds, dvēseles un prāta, jo cilvēks nespēj no sevis dot to, kā viņam nav, vai skaitīt naudu tukšā makā. Cilvēks ir pazaudējis Dieva tēlu, savas sirds šķīstību, prāta gaismu un gribas brīvību — tas viss ir zudis un tā visa vairs nav, un čūskas sēkla pilda visu miesu.

Jau pavisam drīz Dievam bija jānopūšas par nesen radītās cilvēces milzīgo samaitātību. Bībeles sākuma, 1.Mozus grāmatas 6. nodaļā, pirms lielajiem grēku plūdiem, Tas Kungs sūdzas, ka cilvēku ļaunums virs zemes ir liels un visas viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vēršas uz ļaunu. Tad Dievs sāka draudēt, sodīt un lāva grēku plūdu baismīgajam sodam nākt pār visu pasauli. Taču ar to cilvēks nekļuva labāks un ļaunums nemazinājās, tāpēc drīz pēc grēku plūdiem Tas Kungs saka, ka “cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (1.Moz.8:21).

Un tā tas turpinājās no paaudzes paaudzē. Kristum nākot pasaulē, par cilvēka sirdi Viņš liecina tieši to pašu. Viņš saka: “Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes..” (Mk.7:21; sk. arī Mt.15:19).

Vai tā nav biedējoša velna līdzība un čūskas inde, kas piepilda “odžu dzimumu”? Kā kvēlojoša dzelzs ir uguns caurausta un viss purvs ir pildīts ar ūdeni, tāpat cilvēka sirds ir piepildīta ar grēka indi. Tas ir pamats un iemesls visām taisno vaimanām, asarām, nopūtām un nemieram. To mēs pavisam vispārīgi varam sacīt par mūsu samaitātības mantojumu.