:: e – BAZNICA ::

Dažādi veidi, kā liecināt pasaulei

Liecināt var labi, taču to var darīt arī slikti un nepareizi. Labi un pareizi ir aizstāvēties savas cerības dēļ (1.Pēt.3:15). Šie vārdi ir teikti kā mudinājums kristiešiem nebaidīties no pretiniekiem, bet savās sirdīs “godāt Kristu par Kungu”.

Iespēju šādi liecināt var pazaudēt ne tikai baiļu un gļēvulības dēļ, bet arī nepareizi izprotot, ko nozīmē sniegt kristīgu liecību neticīgajiem. Tāpēc vienmēr būs nepareizi teikt daudz vārdu, daudz stāstīt par sevi, par izjūtām, pieredzi utt.

Vienmēr ir nepareizi izlikties un mēģināt izskatīties “dievbijīgam”, ārkārtīgi ticīgam vai mēģināt atstāt spēcīgāku iespaidu, runājot par Kristu un ticību īpašā tonī – slavenajā “kānaāniešu valodā”. Šāda runa atstās iespaidu tikai uz dažiem, vairumam cilvēku tā rada ļoti negatīvu priekšstatu, jo viņi vienmēr saista to ar nepatiesumu, divkosību vai liekulību.

Ja paturam prātā, ka būt kristietim nozīmē ticēt Kristum un Viņa darbam, būs pareizi teikt, ka kristīgajai liecībai vispirms jābūt par Kristu, Viņa valstību un Viņa baznīcu. Attiecībā uz vārdiem un balsi, dabiskums ir visieteicamākais jebkurā situācijā. Lielāku iespaidu uz neticīgajiem atstāj lietišķa pieeja un izteikumi, jo tie saskan ar viņu pašu pieeju labāk nekā jebkas cits, ko spējam izgudrot, lai viņiem izpatiktu.

Jāuzsver arī, ka labāk ir izteikties nedaudziem vārdiem, nevis pārāk daiļrunīgi. Pāris trāpīgu vārdu var izraisīt jautājumus, un atbildes uz tādiem jautājumiem var klausītājiem dot daudz vairāk nekā vārdu birums, ko mēs labprātāk teiktu.

Visbeidzot, jābrīdina no pārāk katra liecības vārda apsvēršanas. Tā var kļūt pārāk uzkrītoša un mazināt vārdu iespaidu. Labāk izmantot Dieva vārdā minēto iespēju. Tad kristietis, klusi Dievam lūgdams gudrību un palīdzību, atklās, ka Dievs tur savus solījumus: “Nebēdājieties, kad un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā” (Mt.10:19).

Par spīti iespējamajām grūtībām un briesmām, kristietim nav jābaidās no liecināšanas par savu Kungu. Tas ir visu kristiešu pienākums, neatkarīgi no viņu amata sabiedrībā vai baznīcā. Atstājot šo pienākumu “profesionāļiem”, piemēram, mācītājiem, evaņģēlistiem vai misiju darbiniekiem, cilvēki pieļauj kļūdu nepareizas mācības un prakses dēļ.