Patiess cilvēks

Vienā līmeni, raugoties no ārpuses, Jēzū nav nekā īpaši neparasta. Nabadzīgu ļaužu bērns ir piedzimis mazā pilsētiņā kaut kur Romas impērijas nomalē.

Viņš uzaug kā galdnieka dēls, un Viņam ir četri brāļi un dažas māsas (Mt.13:55). Viņš tiek audzināts kā jūds un dodas uz templi nevis mācīt, bet mācīties (Lk.2:41-52). Apmēram 30 gadu vecumā viņš sāk savu ceļojoša sludinātāja karjeru, pēc tam, kad tuksnesi izcietis īstus kārdinājumus. Viņš uz cilvēkiem atstāj iespaidu kā apdāvināts cilvēks, pravietis, skolotājs ar autoritāti.

Patiesi, Viņš dara brīnumus. Svētais Jānis tos sauc par zīmēm, jo tie nav domāti, lai apliecinātu paši sevi. Tie nepārliecina visus (Mt.9:34; Mk.3:6; 6:5-6); un arī citi dara brīnumus (Mt.12:27). Ikreiz, kad cilvēki lūdz Jēzu apstiprināt savus vārdus ar brīnumu, Viņš tos atstāj vīlušos (Mt.4:5-7; 16:1-4; 27:42; Mk.8:11-12; skat. arī 1.Kor.1:22,23). Viņš nevienu negrib piespiest ticēt. Viņš vēlas iegūt cilvēku uzticību un mīlestību. Viņš ir līdzīgs mums (Ebr.2:17). Viņš smejas un raud, ir pazemīgs un dusmīgs. Jēzus saprot, ka var zaudēt spēkus, izraudzīto ceļu ejot, un Viņš cieš vientulību, šausmas un nāves bailes (Mt.26:36-39; Ebr.5:7). Viņš mirst.

To visu var piedzīvot tikai patiess cilvēks. Un tomēr tie, kas nesaskata Viņā neko vairāk, pazaudē galveno jēgu.