Mans nesvētais mantojums

Es esmu pakļauts nožēlojamai, grēcīgai samaitātībai, un tā ir mans liktenis. Iedzimtais grēks ir mans nesvētais mantojums, ko ikviens mantojis no saviem senčiem.

Jau kopš brīža, kad Dieva ienaidnieks pavedināja pirmos cilvēkus uz pašu briesmīgāko, ko viņi varēja izdarīt – nostāties un sadumpoties pret Dievu – šī tumšā dzelme ir kļuvusi par daļu no cilvēka dabas.

Tieši šai apstāklī slēpjas cilvēka saistība ar velnu un viņa slepeno dēmonisko valstību. Šī dzelme ir tik tumša, biedējoša un pavedinoša, tik neizsmeļama un mūžīga tāpēc, ka tā ir daļa no ļaunuma bezgalīgās valstības. Šeit mazais cilvēks sastop vareno, pa visu pasauli izplatīto gribu. Šeit viņš ir saaudzis ar ko tādu, kas pārsniedz šā laika robežas: Dieva pretinieka bezgalīgo ļaunumu. Grēcīgā samaitātība ir viņa ieguldījums manā un ikviena cilvēka dabā.

No šīs dzelmes plūst visi mani grēki. Tas nekā daudz nelīdz, ja cenšos tos uzskaitīt. Jā, es varu apzināties dažus savus grēkus. Es varu tos nest pie Dieva troņa un nolikt Viņa priekšā, tos atzīstot un nožēlojot.

Bet ko gan es darīšu ar savas sirds grēcīgās samaitātības melno jūru, kam nav ne gala, ne malas? Tas ir grēks, kas pāri visiem citiem maniem grēkiem, šī milzīgā iedzimtā samaitātība, manas glābšanas galvenais šķērslis, kas ir daudz nopietnāks par visu citu. Visa šī biedējošā nopietnība atklājas konsekvencēs, kas ir šīs samaitātības nenovēršamās sekas: tie, kas tādas lietas dara, neiemantos Dieva valstību!