Māja un laulība

Visi cilvēki dzīvo tanī kopībā un sabiedrībā, kuru ir radījis un uztur Dievs. Māja un laulība ir viena no šīs sabiedrības sfērām.

Bez šaubām, ikvienam no mums nav iespējams apprecēties vai tikt precētam. Tomēr vairumam cilvēku ir bijušas mājas, kurās tie ir uzauguši un saņēmuši pirmo aprūpi, pirmos savas dzīves iespaidus.

Pareiza mājvietas izveidošana un mīlestība starp vīrieti un sievieti var norisināties vienīgi laulības stāvoklī, kur abām pusēm jāievēro uzticības un iejūtības nosacījums. Un tādēļ, ka Dievs tik brīnišķā veidā “godā un cildina šo stāvokli, Viņš arī ar saviem baušļiem gan atbalsta, gan sargā to. [..] Viņš arī vēlas, lai mēs to godā turētu un izturētos pret ar to kā pret dievišķu un svētītu stāvokli” (Lielais Katehisms). Attiecības starp vecākiem un bērniem ir cieši pakārtotas attiecībām starp vīru un sievu laulībā. Tādēļ “Dievam visvairāk ir no svara, lai tiktu audzināti bērni, kuri var kalpot pasaulei un attīstīt zināšanas par Dievu, dievbijīgu dzīvošanu un visiem tikumiem, un cīnīties pret kārdinājumiem un Jauno” (Lielais Katehisms). No tā var izdarīt vēl vienu secinājumu:

“..ka jauniem cilvēkiem jābūt tā virzītiem, lai viņi iegūtu patikšanu pret precētu stāvoklī un apzinātos, ka tas ir svētīgs un Dievam patīkams stāvoklis. Jo tādējādi pēc kāda laika mēs varētu panākt to, ka tiek atjaunots ģimenes dzīves godpilnais stāvoklis un top mazāk dažādu netīru, nekārtīgu izlaidīgu izdarību, kuras pašlaik pārņem pasauli, kā atklāta prostitūcija un citi apkaunojoši netikumi, kas rodas no laulības dzīves noniecināšanas.”

Arī bērniem ir noteikta atbildība attiecībās ar saviem vecākiem:

“Katram bērnam, kas to zin un dara, pirmām kārtām sirdī ir liela pārliecība, ka viņš var līksmi teikt un lepoties (par spīti un pretī visiem, kuri ir aizņemti ar darbiem sevis pašu labā): “Lūk! Es droši zinu, ka šis darbs ir iepriecinoša dāvana manam Dievam debesīs”.”