Luters par kristīgo vienotību

Mārtiņš Luters par Jņ.17:20-23 ir izsmeļoši izteicies savā Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas skaidrojumā, kad viņš Būgenhāgena prombūtnes laikā 1528. un 1529. gadā par to noturēja sprediķus un 1530. gadā tos iespieda.

Tur Luters uzsver, ka vienotība, kādu Jēzus izlūdzas saviem mācekļiem, ir kaut kas vairāk kā vienīgi morāli psiholoģiska vienotība. Jēzus vārdi mācekļu vienotību attēlo kā salīdzināmu ar dievišķās būtības vienotību:

“..lai viņi būtu viens gluži kā Tēvs un Es, tātad tas ir teikts pēc būtības un skaidro daudz plašāk pastāvēšanu vienā prātā un garā.”

Luters piemin, ka lielo kristoloģisko strīdu laikā ariāņi nelietīgi izmantoja šo tekstu:

“Bet šo vārdu “lai viņi būtu viens” utt. ariāņi, kuri noliedza Kristus dievišķību, lietoja aplami un sagrozītā veidā, lai ar to pastiprinātu savus melus.”

Tā kā tika pieņemts, ka kristiešu starpā pastāv tikai kāda morāla vienotība, tika izdarīts aplams secinājums, ka Tēva un Dēla starpā pastāv tāda paša veida attiecības. Tādēļ vēl jo pārliecinošāk Luters apšauba to, ka kristiešu vienotība pastāv kaut kādā cilvēciskā veidā. Abos gadījumos runa ir par viscaur pneumatīsku Vien-esamību.

Tādēļ uzreiz tiek lietots ari paulīniskais jēdziens “Kristus miesa”:

“Tas nav nekas cits, kā tas, ko Pāvils 1. Kor. 10. un 12. nodaļā, kā ari vēl citās vietās saka, ka mēs, kristieši, esam viena miesa.”

Ir skaidrs tas, ka šeit “Kristus miesa” nav kaut kāds simbolisks apzīmējums kādai labi sakārtotai organizācijai.

Ikviens kristietis no šīs vienotības var gūt drošu mierinājumu, zinot, ka tad, kad uzbrūk sātans, patiesībā tiek aizskarta visa baznīca un arī tās galva:

“Jo viņš neuzbrūk tikai vienam pirkstam, bet gan visai miesai, t.i., visiem kristiešiem pasaulē, turklāt vēl Dievam un Kristum.”

Šī tīri morālā vienotība, ko Luters noraidīja, nedod šādu pārliecību:

“..kas nenotiek iekšējā vienlīdzībā vai vienprātībā. Jo, kaut arī daudzu starpā ir vienprātība, tie sevi tomēr neuzskata par vienai miesai piederošiem.”

Lai varētu pastāvēt pret velnu, ir nepieciešama šī kopība:

“Nekas nepadara ciešanas un pārbaudījumus tik smagus un nepanesamus, kā tas, kad sirds jūt, ka tā ir atstāta un izmocīta un. ka tai vienai pašai ir jācieš…”

Tas, ko Luters šeit pasludina: “Viens” (“viena lieta”), izsaka ne vairāk, ne mazāk, kā ticībā Dieva vārdam atrastu patvērumu Dievā, pievienošanos Kristum, kā ari ticību iekšējai apmaiņai starp grēku un attaisnošanu.

“Secinājums: caur Dieva vārdu mēs tiekam pievienoti Kristum; viss, kas ir Viņa, ir mūsu, un mēs Viņu varam pieņemt kā savu pašu miesu, savukārt, arī Viņam viss, kas ar mums notiek, ir jāpieņem, lai mums nevarētu kaitēt, nedz mūs uzvarēt ne pasaule, ne velns, nedz kāda nelaime.”

Tieši kā glābšanas labums, kā pati pestīšana šis caur Dieva. vārdu dāvātais “Viens” atrodas pastāvīgās briesmās, ka velns varētu to sagraut. Viņš mērķē tieši uz šo vārdu, caur kuru vienīgo mums tiek dots “Viens”:

“..bet ar to velns klīst apkārt, ka viņš mums sarauj šo saiti un mūs ar savu ļaunprātību un viltu atrauj no Dieva vārda. Kur tas notiek, tur viņš ir jau uzvarējis. Jo ārpus Dieva vārda vairs nav vienotības, bet vienīgi šķelšanas, neskaitāmas sektas un kopas, kuras viņš ar savu tīklu un valgu palīdzību, kas ir cilvēku mācība, savā starpa sajauc, ka ikviens meklē īpašu svētumu savos paša darbos utt.”

Ja Dieva vārds par dāvāto taisnību tiek atcelts par labu paštaisnošanai, tad cilvēks paliek ārpus “Viens” un kļūst sektu upuris. No vienas puses, ar to tiek saprasta nevis kaut kāda baznīcas sašķeltības problēma mūsdienu izpratnē, bet gan cīņa starp baznīcu un nebaznīcu, starp Dieva valstību un nāves valstību; no otras puses, šī sašķeltība pastāv būtiskās attiecībās ar ārējo, sludināto vārdu. Tur, kur pēc satura Dieva vārds tiek pareizi sludināts, rodas “Viens”, un šo “Viens” uztur ar Dieva vārda palīdzību. Bet tur, kur tiek sludinātas “cilvēku mācības”, t.i., maldu mācības, cilvēks “iekrīt” dabisko cilvēka reliģiju haotiskajā daudzveidībā, kas atrodas pilnīgi ārpus pestījošā “Viens”. Ir acīmredzami, ka Luters, skaidrojot šo vietu, ir pārliecināts, ka caur ticību viņa sprediķim viņa klausītāji paliek pie “Viens”, bet viņa pretinieki, sektas, stāv ārpus pestīšanas. Pneumatiskā, nesocioloģiskā vienotība, “Svēto sadraudze (ne vienādība)”, ir vienotība Dieva vārdā, saprašanā un ticībā, pie kam visi šie trīs faktori ir nepieciešami.

Pēc šiem būtiskajiem paskaidrojumiem Luters iesāk aplūkot mūsu tēmai izraudzītos pantus. Kopā saņemot, viņš Jņ.17:20 sakarībā atkārto:

“Ko šeit nozīmē “būt vienotiem” vai “būt viens” un ko tas rada ir tas, ka visa mūsu aizsardzība, pestīšana no grēka un nāves, no pasaules un velna varas ir ietverta tikai un vienīgi Dieva vārdā.”

Tātad runa ir vienīgi par garīgu un nevis redzamu, proti, Dieva vārdā piedāvātu vienotību. Kad Luters nonāk pie vārdiem: “Lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” (Jņ.17:20), viņš nemaina savu ekseģēzi, tā, lai redzamā, morālā vienotība parādītos kā otrs, blakus Dieva vārdam esošais atgriešanas līdzeklis, lai pasaule ar to būtu piespiesta ticēt. Viņa ekseģēze paliek pie agrākā skaidrojuma; tādēļ viņš raksta:

“Tas ir auglis, kuram būtu jāseko caur un no šādas vienotības, proti, lai Kristus vārds izplatās un tiktu pieņemts pasaulē kā Dieva vārds.”

“Viens” tiem, kas ticībā pie tā turas, izraisa to, ka nes tālāk apustuļu vārdu pasaules pestīšanas labā. Šeit netiek atrasts kāds otrs ceļš uz pestīšanu (caur iespaidīgo kristīgo vienotību), bet gan tiek saglabāts vienīgais ceļš – caur apustuļu pasludinājumu.

Kad Luters pāriet uz Jņ.17:23, kur “Viens” atkal parādās saistībā ar pasaules ticību – “lai pasaule atzīst, ka Tu mani esi sūtījis” – viņš secina:

“Ir divas lietas, kuras Viņš vienmēr ir pieprasījis. Viena ir tā, ka mēs (kas caur apustuļu vārdu ticam un turklāt ik dienas sanākam kopā) visi vienlaikus topam viens caur ticību. Otra, ka caur šādu vienotību pasaulei kļūst zināms tas, ka Tēvs ir sūtījis Kristu un ka mēs caur Viņu tiekam mīlēti. Jo viss ir atkarīgs no abām šīm lietām, proti – Dieva vārda un ticības.”

Tādējādi “Viens” dod spēku pasludināt Dieva vārdu, nevis tikai būt par papildinājumu “vārdam un ticībai”.

Šajā vietā, pamatojoties uz iemesliem, kas drīz sekos, mēs gribam secināt, ka Luters šis trīs lietas, proti: “(1) lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevi, (2) lai arī viņi mūsos būtu viens, (3) lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis” (Jņ.17:21), sakārto tā, ka tikai pirmie divi teikumi parādās kā Kristus lūgšanas tiešais rezultāts, bet trešais, proti, šī izlūgtā vienotība, ir vienīgi kā netiešas sekas, kamēr Dieva vārds un ticība visos trijos pārdomu objektos parādās kā vienīgais pestīšanas līdzeklis. Kristus pats deva apustuļiem Dieva vārdu (Jņ.17:14); apustuļi deva Dieva vārdu saviem skolniekiem (Jņ.17:20); savukārt, apustuļu skolnieki deva Dieva vārdu pasaulei, kas tādējādi arī tapa par apustuļu skolniekiem. Nevienā teikuma loceklī neparādās šis trešais faktors blakus Dieva vārdam un ticībai. Tas, kas trešajā teikumā parādās kā otrajā izlūgtā apustuļu skolnieku vienotība kā priekšnosacījums, lai pasaule atgrieztos, atbilst tam, ko var lasīt Jņ.17:17 un turpmākajos pantos par apustuļu svētīšanu, kuri tādā veidā kļuva iekšēji gatavi pildīt savu amatu, “tāpat arī es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jņ.17:18). Tikai šādi viņi varēja nest tālāk Dieva vārdu, un tāpat, lai tie piepildītu savu uzdevumu, garīgi stiprinātiem ir jātop arī apustuļu skolniekiem.

No tā var secināt, ka šeit Luters neatsaucas uz Jņ.13:35, kur Kristus, skaidrojot jauno mīlestības bausli, tātad pavisam citā kontekstā nekā “Augstā priestera lūgšanā” Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā, piekodina: “No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekli, ka jums būs mīlestība savā starpā.” Tad, kad Luters izsakās par šo tēmu kādā savā piezīmē par Bībeli, tas nozīmē vienīgi to, ka

“ir neiespējami, ka tas, kurš Viņa vārdu un mācību labprāt klausās un lasa, var ienīst savu tuvāko. Tāpat arī ir neiespējami, ka tas, kurš nemīl savu tuvāko, būtu Kristus māceklis vai tāds, kurš mācītos no Viņa vārda, jo šādu mīlestību māca un pavēl pats Meistars. Tāpēc tāds drīzāk ir velna māceklis.”

Tātad arī neticīgajai pasaulei ir jāsaprot, ka kristietis bez mīlestības nav kristietis, bet gan velna kalps. Mīlestība pieder pie kristieša stāvokļa. Bet ar šīm zināšanām par likuma prasībām pasaule vēl nekļūst ticīga. Tādēļ ir noteikti citi tam nepieciešamie līdzekļi.