Tu redzi Toms G. A. Hardts arhīvu
“Uzmanieties, lai jūsu ticība neizdziest no remdenības,” ir sacījis kāds no senajiem baznīcas tēviem. Jo remdenība nav savienojama ar klasisku, īstu kristietību. Remdenība ir līdzīga garlaicībai, taču garlaicīga ticība ir kaut kas neiespējams. Kristīgās baznīcas pašos sākumos tā taču tika nosaukta nevis par garlaicīgo vēsti, bet gan priecīgo vēsti jeb Evaņģēliju!
Tieši tāpat kā Augustīns no Hipo mācībā par grēku un žēlastību var tikt pieskaitits pie reformatoru garīgajiem priekštečiem, tā arī Aleksandrijas Kirils ar savu tikpat svarīgo mācību par Kristus personu pieder pie reformācijas priekšvēstures.
Augustīns, aplūkojot Jņ.17:20-23 teksta uzbūvi, ar labestīgu stingrību liek mums saprast to, ko viņš grib šeit pateikt. Viņš konstatē, ka gramatiski šie trīs palīgteikumi, kas seko vārdiem “es lūdzu”, ir pilnīgi līdzvērtīgi.
Jau 1523. gadā, piecus gadus pirms Jņ.17:20-23 tekstu skaidroja Mārtiņš Luters, Filipu Melanhtonu viņa darbā “Annostationes et conciones in Evang. Ioannis” nodarbināja doma par “Tā Kunga Augstā priestera lūgšanu”.
Mārtiņš Luters par Jņ.17:20-23 ir izsmeļoši izteicies savā Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas skaidrojumā, kad viņš Būgenhāgena prombūtnes laikā 1528. un 1529. gadā par to noturēja sprediķus un 1530. gadā tos iespieda.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2019
Atsauces (0)