Par dabiskā likuma pielietojumu

Noklausies šo e-publikāciju

Sabiedrības uzturēšana ar dabiskā likuma starpniecību pēc būtības ir tas pirmais un svarīgākais iemesls, uz ko norāda ticības apliecības, runājot par dabiskā likuma pielietojumu, un ko uzsver arī Hemnica citāts. Baznīcai nav jācitē Menandrs, jo tai ir dota Bībele, turpretī sabiedrībai nav cita pamata kā dabiskais likums.

Vienlaikus mums nevajadzētu ignorēt faktu, ka baznīca dzīvo valstī. To nav iespējams pateikt labāk, kā jau teicis Gustavs Ādolfs II:

Zviedrijas (ķēniņvalsts) majestāte un Dieva baznīca, kas tajā mājo.

Gustavs Adolfs II bija pārāk labs teologs, lai iedomātos, ka ticība varētu būt atkarīga no kādas noteiktas valsts, bet viņš tāpat labi apzinājās, ka baznīcu var izskaust no kādas noteiktas vietas, ja valsts neaizstāv baznīcu un citus labus ļaudis.

Šī atziņa iekļauta arī ticības apliecībās. Būtiski norādīt, ka evaņģēliski luterisko garīdzniecību vācu Romas imperijas ietvaros apdraudēja tiesību normas, kas nepieļāva mācītāju precēšanos, apdraudēja viņu mantu un dzīvību. Par to sacīts:

Viņi pieprasa, lai pretēji Dieva likumam, pretēji tautu tiesībām, pretēji koncilu kanoniem, tu šķirtu laulības; lai tu nevainīgiem cilvēkiem vienīgi laulības dēļ piespriestu bargus sodus; lai tu nonāvētu priesterus, kurus pat barbari māņticības dēļ saudzē; lai tu dzītu izsūtījumā nosodītās sievas un bāra bērnus. No tevis, visgodājamāko un vistikumīgāko imperator, viņi prasa tādus likumus, par kuriem pat barbaru zeme, lai cik briesmīga un nežēlīga būtu, negrib ne dzirdēt.

Šādi sniegts piemērs tam, kā kalpošanas amata pastāvēšana ir atkarīga no valsts pareiza dabiskā likuma pielietojuma. Šeit arī skaidri sacīts, ka pretestība netaisnīgiem laulību likumiem pēc būtības ir kas tāds, ko pat pagāni zina. Līdzīgi runāts arī citviet:

Tā kā šai radīšanai jeb Dieva iedibinātai kārtībai cilvēkā piemīt dabiskas tiesības, tad juristi ir sprieduši gudri un pareizi, teikdami, ka vīrieša un sievietes kopdzīvi garantē dabiskās tiesības. Tā kā dabiskās tiesības ir nemainīgas, tad arī laulības slēgšanas tiesībām vienmēr ir jāpaliek.

Jo dabiskais likums ir nemainīgs likums –

Tur, kur daba nemainās, arī tā iedibinātā kārtība, ko Dievs dabai devis, paliek nemainīga un to nevar atcelt ar cilvēku pieņemtiem likumiem.

– Kaut arī tas nebūt nenozīmē, ka dabiskais likums netiktu pārkāpts. Taču tieši tad, kad to pārkāpj, ir jārunā par tā nemainību un negrozāmību.

Tādēļ dabiskā likuma īstie aizstāvji ir valdošās varas.

Tāpēc šajā laikā īpaši ir nepieciešams ar visstingrākajiem likumiem un piemēriem nostiprināt laulību un aicināt cilvēkus doties laulībā. Tas ir valdības pienākums, kurai jāuztur vispārēja kārtība.

Šīs valdošās varas nozīmē arī pagānu varas:

Dievs ir pavēlējis laulību turēt godā. Likumi visās kārtīgās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielāko godu.

Neraugoties uz ticības apliecību kristīgo degsmi, tās nekad nenoved pie domas, ka Bībeles vārdi būtu jāpadara par primāro sabiedrības pamatu.

Tajā pašā laikā, balstoties ticības apliecībās, varētu apsveikt zināmus mūsdienu izteikumus, kas runā par nepieciešamību atgriezties pie desmit baušļiem kā sabiedrības pamata. Šajā gadījumā mēs lietojam “desmit baušļu” jēdzienu tā plašākajā nozīmē, kas faktiski ir atrodams arī iepriekšcitētajā tekstā:

Jo līdz zināmai robežai cilvēka prāts saprot bauslību, tāpēc ka tajā ir rakstīts Dieva spriedums.

Šeit baušļi ir jāsaprot to nonivelētajā izpratnē, kam pietiek ar filozofiski farizejisko taisnību un kas nenosoda grēcīgo iekāri. Šī atšķaidītā bauslība var būt derīga un pareiza tikai tad, ja to aplūko sabiedriskā kontekstā. Ar pilnām tiesībām tā ir saucama par “ārēju pilsonisku taisnību.” Tomēr to pieminēt ir diezgan būtiski. Jo tas būtu nelāgi, ja mēs sāktu apšaubīt ticības apliecību mācīto principiālo nošķīrumu starp garīgo un pasaulīgo, un tādējādi šodien vēlētos atmest dziļi pozitīvo vēlmi paklausīt desmit baušļiem.

Nav šaubu, ka atsaukšanās uz baušļiem nereti notiek morāliski farizejiskā garā, un tam trūkst kristīgas atziņas, tomēr vienlaikus tas nenozīmē, ka sabiedrības dzīvē tiem nebūtu nekādas vērtības. Tāda baušļu piesaukšana ir jāatbalsta, un tā nav jānoliedz, balstoties uz kādu ticības apliecību formālismu. Var gaužām viegli izsmiet morālistus, tam pamatojumu lietojot pareizo baznīcas mācību. Taču sabiedrības kontekstā nostāties pret morālistiem parasti nozīmē pievienoties morāles grāvēju frontei. Tālab būtu rūpīgi jāievēro, ka nav iemesla publiski kritizēt ārējas taisnības nepietiekamību, ja vien tas nenotiek baznīcas un kristīgās attaisnošanas mācības ietvaros.

Valsts uzdevums saistībā ar dabisko likumu, kā iepriekš sacījām, nav jāsaprot tā, ka valsts ir augstāka un ģimenei būtu jāpakļaujas. Valsts pienākums ir aizstāvēt ģimeni kā sabiedrības pamatu. Ticības apliecības šajā sakarā saka:

Jo no vecāku varas izriet visas pārējās (varas).. Tādēļ visi, kas tiek saukti par kungiem, ir vecāku vietā, no kuriem tie saņem spēku un varu valdīt. Tālab arī Raksti viņus sauc par “tēviem”, jo savā valdīšanā tiem jāpilda tēva amats un jāizturas pret savējiem ar tēva sirdi.Tā jau no seniem laikiem tautas nama kungus un kundzes sauc par tēviem un mātēm, tāpat arī savus zemes kungus un valdniekus tie saukuši par tēvzemes tēviem.

Tādējādi ģimene, vecāku un paternālā vara ir sabiedrības primārā vara. Sekundārā sabiedrības vara ir jāiekārto, lai tā atbalstītu, nevis aizstātu primāro varu. Ja vecāku vara tiek vājināta, tad saskaņā ar ticības apliecībām kā dievišķs sods sekos pilnīgs sabiedrības sairums: “visa veida posts un nelaimes”.

Vecāku vara ir ne tikai primāra attieksmē pret valsti, bet arī attieksmē pret individuālo cilvēka pieredzi. Tieši ģimenē cilvēks pirmo reizi nonāk saskarsmē ar prasību pakļauties hierarhiskajam principam, tā atspoguļojot Dieva un radības attiecības. Ģimenē cilvēkam ir jāvingrinās prasmē šādās ārējās, miesīgās lietās saskatīt dievišķi apslēpto. Ticības apliecības saka:

Dievs nošķir tēvu un māti no visiem citiem cilvēkiem virs zemes un nostāda tos līdzās Sev. Godāt – tas ir kas vairāk nekā mīlēt, jo godāšana ietver ne tikai mīlestību, bet arī paklausību, pazemību un bijību kā pret majestāti, kura viņos apslēpta… Lai gan citādi Dieva priekšā esam vienādi, taču šādai nevienlīdzībai un iedibinātām atšķirībām mūsu starpā noteikti jābūt. Tādēļ arī Dievs ir pavēlējis to ievērot, lai tu man paklausītu un man pār tevi būtu noteikšana, tādēļ ka esmu tavs tēvs.

Šādi formulējumi uzliek pienākumus ne tikai tam, kas paklausa, bet arī tam, kas īsteno varu. Nav ļauts aizbēgt no savām pilnvarām runāt kā Dieva pārstāvim. Nepaklausība parasti notiek tādēļ, ka neviens tā arī nav mācījis paklausību:

Viens muļķis audzina otru – kā paši dzīvojuši, tāpat dzīvo arī bērni.

Bēgšana no varas un autoritātes sākas pie vecākiem un bērni tikai turpina vecāku iesākto.

Veids, kā aplūkojam šo problemātiku, protams, atrodas krasā pretstatā modernajām ideoloģijām, kuras nekādā veidā nepieņem ģimeni kā sabiedrības pamatšūniņu, bet paļaujas uz valsts varas neierobežoto autoritāti, kas labākajā gadījumā atzīst tikai zināmas ierobežotas indivīda tiesības, neatzīstot ģimeni par pamatšūniņu.