Kalvina izpratne par svētdarīšanu

Kalvins pamatā saskatīja kristīgu dzīvi un trešo bauslības pielietojumu Dieva patiesajā priekā par grēcinieka atturēšanos no grēkiem. Labie darbi šajā nozīmē ir izvairīšanās darīt to, ko aizliedz baušļi. Pievērsīsimies nedaudz sīkāk Kalvina uzskatiem par labajiem darbiem un svētdarīšanu, jo tos var ļoti viegli sajaukt ar Lutera uzskatiem un tam var būt loti nepatīkamas sekas.

Kalvina izpratne par svētdarīšanu kā Dievam tīkamiem ārējiem darbiem izpaužas arī viņa uzskatos par civilo likumdošanu, kurai būtu jāveicina patiesas ticības izplatīšanās un ārējas paklausības nostiprināšanās. Tas izskaidro to, kādēļ dažviet Amerikā vēl mūsdienās ir spēkā puritāniski likumi, kā arī atsevišķu fundametālistiski noskaņotu grupu pastāvēšanu, kuras savu darbību balsta vienīgi civilajā likumdošanā,

Ņemot vērā Kalvina uzskatus par svētdarīšanu, nav nekā pārsteidzoša tajā, ka viņa personīgā attīstība nosliecās perfekcionisma virzienā, lai arī viņš pats to noliedza. Viņš patiešām saka, ka kristieši, “kuri atdzimuši Dieva Garā, .. no sirds rūpējas par patiesu svētumu”.

Tādējādi svētdarīšana tiek nodalīta no kristoloģijas kā atsevišķs teoloģisks pasākums. Lai arī, no vienas puses, Kalvins kopā ar Luteru pilnīgi atbalsta uzskatu par vietniecisko taisnošanu, kuru Dievs ticībā ir devis grēciniekiem, no otras puses, Kalvins arī uzskatīja, ka Dievam ir zināmā mērā patīkami, redzot, kā Viņa priekšā raud grēkus nožēlojošs grēcinieks.

Tādējādi evaņģēlikālajā protestantismā par obligātu priekšnosacījumu kļūst atgriešanās piedzīvojums. Pretēji Luteram, kurš uzskatīja, ka kristietis dara labos darbus ticība, Kalvins apgalvo, ka kristietis kā kristietis dara labos darbus Dieva, taisnā Soģa, priekšā, kurš sodīs visus ļauna darītājus. Par labo darbu motivāciju kļūst bailes no Dieva soda.

Ja Kalvina un viņa domu biedru uzskati neizraisa mūsos nekādus iebildumus, tad mums būs grūti izprast luteriskās svētdarīšanas mācības unikālo dabu. Kalvinam kristoloģija ir vienīgi svētdarīšanas prelūdija; Dievs ir sūtījis Kristu, lai ar Viņa palīdzību mēs spētu dzīvot svētu dzīvi. Vēsturiski kalvinisms netiek atzīts par tik kristoloģisku mācību, kāda ir luterisms. Luteriskajā teoloģijā ikviens ticības jautājums ir kristoloģisks. Tas tā nebūt nav kalvinismā. Dieva majestātiskums Kalvinam šķiet tik milzīgs, ka Viņš nespēj pieņemt to, ka Kristū ir iemiesojusies visa Dieva pilnība.

Pievērsiet, piemēram, uzmanību Kalvina uzskatam par dusmām kā mūžīgu Dieva atribūtu. Šis dusmas izpaužas pestīšanā, taču pestīšana tās pilnībā neizsmeļ.* Lutera visaptverošā kristoloģija nav raksturīga ne kalvinismam, ne arī kādai no tā mūsdienu izpausmēm. Kalvinismam raksturīgs arī uzskats par to, ka visas daļas, piemēram, Kristība un Svētais Vakarēdiens, kalpo tam, lai ticīgo starpā veicinātu labo darbu darīšanu. Luteriskajā teoloģija kristoloģija ir galvenā teoloģijas izpausme un vienigi kristoloģija dod jēgu Kristībai, Svētajam Vakarēdienam un svētdarišanai. Vienkārša konstatācija, ka luteriskajā teoloģijā ticība izsaka sevi labajos darbos, kurus izraisa pati ticība, neatspogulo luterisko uzskatu par to, ka kristieša dzīve ir Kristus dzīve šajā pasaulē, proti, tā mums norāda uz to, ko patlaban dara Kristus.

No tā mēs varam secināt, ka taisnošanas mācība ir noteikti jautājumi, kuri luterismā tiek izprasti citādi nekā kalvinismā. Tā, piemēram, luteriskajā teoloģijā Evaņģēlijs nevar tikt sludināts tā, lai atklātos, ka tā pamatmērķis ir labo darbu izraisīšana. Labie darbi ir sludināšanas rezultāts. Taisnošana ir vienīgais tās mērķis. Evaņģēlijs pats par sevi ir noslēgta vēsts. Protams, labie darbi izriet no sludināšanas, taču Evaņģēlijs nekādā ziņā nedrīkst tikt sludināts tā, it kā šie labie darbi būtu tā galējais un būtiskais mērķis. Evaņģēlijs pasludina pestīšanu, kura ir piepildīta un pabeigta Kristu, un izraisa kristieša dzīvē labos darbus, kas dabiskā veidā atspoguļo Dieva mīlestību Kristū. Evaņģēlijs nav iespēja restaurēt bauslības reliģiju. Evaņģēlija izraisītie darbi atbilst Dieva mīlestībai Kristu un tie nav bauslības darbi. Nevar uzskatīt, ka cilvēki, vai tie tiek atzīti par kristiešiem vai nē, dzīvo svētu dzīvi tikai tādēļ, ka atturas no grēka un ļaunuma. Svētā dzīvē ļaunums, taču vispirms to raksturo darbi, kuri līdzinās Kristus veiktajiem darbiem.

Luteriskā svētdarišanas mācība, kuras klasiskā izpausme tika definēta luteriskajās ticības apliecības seju pret seju Romas katoļu pozīcijai, atzina par nepareizu iedalījumu reliģiskajos un laicīgajos darbos un uzskatu, ka pirmie ir nozīmīgāki par otrajiem, definējot labos darbus par rīcību, kura piepilda cilvēka aicinājumu. Tas, vai luterisms ir adekvāti definējis savu svētdarīšanas mācību pretstatā kalvinisma mācībai, it īpaši ASV, kuras reliģijas pārsvarā pieder reformātismam, ir jau cits jautājums. Jebkurš mēģinājums padarīt kristoloģiju par ievadu teoloģijā vai pat par tās vissvarīgāko, taču ne vienīgo daļu ir Lutera mācības noliegšana un tas sagrauj Evaņģēliju kā pilnīgas un pabeigtas pestīšanas vēsti.