Pareiza ticība

“Uzmanieties, lai jūsu ticība neizdziest no remdenības,” ir sacījis kāds no senajiem baznīcas tēviem. Jo remdenība nav savienojama ar klasisku, īstu kristietību. Remdenība ir līdzīga garlaicībai, taču garlaicīga ticība ir kaut kas neiespējams. Kristīgās baznīcas pašos sākumos tā taču tika nosaukta nevis par garlaicīgo vēsti, bet gan ­ priecīgo vēsti jeb Evaņģēliju!

Mūsu dienās, īpaši mūsu zemē, kristīgā ticība gandrīz pilnīgi ir zaudējusi savu patieso raksturu, kas ir Evaņģēlija būtība, proti -­ fantastiski priekpilns pārsteigums, sensācija. Tā ir kļuvusi par visgarlaicīgāko vēsti, un tāpēc mūsdienās kristīgā ticība daudzus cilvēkus nemaz neinteresē.

Šodien izpratne par Kristu un Viņa mācību ir nepareiza, pārprasta un neizsakāmi garlaicīga! Tāpēc baznīca mums skaidri saka: ja mēs nespēsim labāk izprast Kristu, mūsu Dievu, tad mums būs jādzīvo ļoti garlaicīga dzīve un reiz pēc nāves mēs pavadīsim mūžību pašā garlaicīgākajā vietā no visām ­- ellē. Ellē ir apkopots viss garlaicīgais, vienveidīgais, iesīkstējušais, nožēlojamais un pieblīdušais, jā, tur ir grēka bezgalīgā garlaicība, rūgtums un ļaunums.

Kristus mūsu Dievs

Kristus, kuru es līdz ar kristīgo draudzi saucu par savu Dievu, piedzima Romas impērijā tai gadā, kad norisinājās tautas skaitīšana, un pēc trīsdesmit gadiem Viņš tika piesists krustā. Viņš bija drauds vispārējai drošībai. Cilvēki, kuri apdraud vispārējo drošību, nekad nav garlaicīgi! Te mēs sastopam pašu aizraujošāko personu no visiem tiem, kas apdraudējuši cilvēku sirds mieru. Pirms runājam par to, kas notika pēc Viņa notiesāšanas, mēs iepazīsimies ar Viņa personu un redzēsim, ka Viņš nebija miermīlīgs, sapņains sludinātājs no laukiem Palestīnas ziemeļos!

Tas ir tiesa, ka pret nelaimīgiem cilvēkiem Viņš izturējās ar mīlestību un iejūtību un bija pacietīgs pret tiem, kam bija godīgas šaubas, bet citādāk Viņš bija “lauva no Jūdas cilts” (tā par Viņu pravietots Vecajā Derībā), kas sacīja, ka vēlas iedegt uguni virs zemes, kas nekad cilvēkiem nedotu mieru.

Viņš apvainoja sirmus, visu cienītus un godātus priesterus, saukdams tos par liekuļiem, zemes valdnieku Hērodu Viņš nosauca par “viltīgo lapsu”, Viņš gāja ciemos tur, kur pulcējās sabiedrības pabiras, Viņš tika saukts par vīna dzērāju, muitnieku un grēcinieku draugu. Reiz ar smagām apsūdzībām Viņš pēkšņi uzbruka rosīgajiem tirgotājiem Jeruzalemes Templī, apgāza tiem galdus un ar pletni rokā dzina tos lejā pa Tempļa kāpnēm.

Lauva, nevis mopsis

Viņš ir tas pats vīrs, kas ar lielu vērienu sacīja par sevi, ka ir žēlsirdīgs un pazemīgs un ka Viņam ir dota visa vara Debesīs un virs zemes. Un, kad viens no Viņa apustuļiem nāca pie Viņa ar pārdrošu lūgumu, lai Viņš parāda tiem Dievu, Viņš teica vispārdrošākos vārdus, kādus vien ir dzirdējusi cilvēka auss, proti -­ “tas, kas ir redzējis Mani, ir redzējis Dievu”.

Par cilvēkiem Viņš bez jebkādām ilūzijām teica -­ “jūs, kas esat ļauni”. Taču mūslaiku cilvēki neko daudz nepūlas noskaidrot, kas patiesībā bijis Kristus un kāds Viņš bijis. Tie ļoti veikli Jūdas lauvai ir aplauzuši nagus, iedomādamies, ka Viņš bijis lēnīgs un maigs un izskatījies pēc krāsainas ilustrācijas no kristīga grāmatu veikala. Tie runā par Viņu kā paklausīgu mājas zvēriņu, klēpja sunīti, kas piemērots bāliem mācītājiem un dievbijīgām, pavecākām dāmām. Tas ir ļaunākais viltojums, kāds jebkad ticis radīts.

Baznīcas pierādījums

Redzamā Dieva baznīca šeit virs zemes ir redzams pierādījums tam, ka Dievs nav pārtraucis savu darbu šai pasaulē Lielās piektdienas pusdienlaikā, bet izšķirošā veidā to ir turpinājis ar savu augšāmcelšanos, kas notika starp Kluso sestdienu un Lieldienu svētdienu. Apustuļu pirmā reakcija, izdzirdot par augšāmcelšanos, bija apstulbinoši dabiska. To izdzirdējuši viņi sacīja: “Piķis un zēvele!”

Kristus to saprata un pēc augšāmcelšanās atklāja sevi mācekļiem vairākas reizes dažādās vietās, rādīja tiem savas brūces, aicināja šaubīgos pieskarties Viņam, lai pārliecinātos, ka Viņš patiešām ir īsts un reāls, nevis spoks ­ tikpat reāls, kāds Viņš vienmēr ir bijis. Kādā reizē Viņš atklāja sevi 500 cilvēkiem vienlaikus ­ tas ir notikums, kuru apustulis piemin savā vēstulē kā vispārzināmu faktu Palestīnā.

Mūsu zemē valda uzskats, ka ticēt šādiem stāstiem nav gudri un zinātniski. Uz to jāatbild, ka neticēt katrā ziņā ir ērtāk un vieglāk, jo citādi cilvēkam būtu jāizdara nepatīkami secinājumi. Taču mūsu laikos, kad arī tūkstošiem zinātnieku, nenoliedzot savu zinātni, ir pieņēmuši augšāmcelšanās faktu kā nenoliedzamu un neapšaubāmu, šāda neticība ir muļķīga un atpakaļrāpulīga.

Vai kāds man var izskaidrot, kā citādi sākumā tik mazticīgie apustuļi varēja doties pasaulē un visi, izņemot vienu, mirt mocekļa nāvē un nodibināt pasauli un visus laikus aptverošu baznīcu, kas joprojām sludina Jēzu Kristu, patiesu Dievu un patiesu Cilvēku, kas piedzimis no Jaunavas Marijas un cietis zem Poncija Pilāta, kas ir augšāmcēlies un uzkāpis Debesīs, t.i., mūžīgajā godībā, kura ir ārpus laika un telpas.

Pareiza kristīga ticība sniedz dzīvesprieku

Nē, kristietība nekādā gadījumā nav garlaicīga. Tas ir visaizraujošākais, kas jebkad bijis. Pareiza ticība sniedz vislielāko dzīvesprieku šai pasaulē, kura drīz nespēs izšķirt labo pusi no kreisās, pozitīvo no negatīvā, labo no ļaunā. Tas ir pats labākais un svētīgākais, ko vien var iedomāties laikmetā, kas aizvien vairāk tuvojas haosam, lielam nesakarīgam neprātam, ­ zināt, ka mums ir Dievs, kas pats ir kārtība, skaistums, saprāts un patiesība. Bet garlaicība un skumjas pieder velnam un neticīgiem, kas paliks tajās mūžīgi.