Savādie darbi, kurus Dievs strādā mūsos

Dieva darbi, lai arī tie neduras acis un šķiet slikti esam, tomēr patiesībā ir Viņa nemirstīgie nopelni.

Dieva darbi neduras acīs, – to parāda vārdi Jesajas 53:2: “Viņam nebija nekāda izskata nedz ari kāda skaistuma” un “Tas Kungs nokauj, un Viņš dara dzīvu, Viņš nogrūž lejā ellē un atkal uzved augšā” (1.Sam.2:6). Tas jāsaprot: tas Kungs pazemo un izbiedē mūs caur bauslību un mūsu grēku uzrādīšanu, tā ka savās un līdzcilvēku acis kļūstam par niecību, par ākstiem un ļaundariem, – vēl vairāk, tādi mēs patiesi esam.

Kad uzzinām un atzīstam to, mums nav nekāda izskata un skaistuma, taču tad dzīvojam Dieva noslēpumā (tas ir, kailā paļāvībā uz Viņa žēlsirdību) un mums pašiem paliek tikai apliecinājums, ka grēki, muļķība, nāve un elle pastāv, bet, pēc apustuļa vārdiem: “Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam!” (2.Kor.6:9-10)

Šeit ir tas, ko Jes.28:21 sauc par Dieva savādo darbu, ko Viņš dara tādēļ, lai Viņa darbs būtu paveikts (tas ir, pazemo mūs pašus, ļauj nonākt izmisumā, lai paaugstinātu savā žēlsirdībā, kurā Viņš dara mūs par cerības cilvēkiem). Kā teikts Habakuka 3:2: “Dusmās atceries arī apžēlošanu.” Tāds cilvēks ir nepatīkams pats sev visos savos darbos; viņš neredz sevi nekāda skaistuma, saskatīdams visu savu neglītumu.

Jā, arī tīri ārēji raugoties, viņš dara to, kas citiem šķiet muļķīgi un neglīti. Taču patiesībā, šāds neglītums mūsos ir gan tad, kad Dievs mūs pārmāca, gan arī, kad vainojam paši sevi, kā rakstīts 1.Vēstulē Korintiešiem 11:31: “Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.” Par to runā ari vārdi 5.Mozus 32:36: “Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs.” Tādi ir savādie darbi, kurus Dievs strādā mūsos, lai sacītu: pazemība un bijība Dieva priekšā ir visi mūsu nopelni.