Pamats – Jēzus Kristus

Daži nesaprātīgi cilvēki, kas neko nejēdz nedz no baznīcas, nedz teoloģijas, mūsu Lutera Akadēmiju sauc par konservatīvu un nolamā pat par fundamentālistisku.

Protams, ja kāds nepārvalda mazo reizināšanas tabulu, tad viņš arī nevar kļūt par dabaszinātnieku; ja kāds nepārzina Svētos Rakstus un savu katehismu, tad viņš nevar būt teologs. Jo arī tur viss balstās uz vienkāršām un skaidrām pamatzināšanām, ne tikai uz jautājumiem, iebildumiem vai problēmām.

Par zākāšanos nebūtu jāuztraucas; tā parasti ir intelektuāla bezpalīdzīguma izpausme, ko var vienīgi nožēlot.

Bet atpalicība, konservatīvisms un fundamentālisms pozitīvā izpratnē nozīmē, ka baznīca ir celta uz “apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus” (Ef.2:20). Baznīcas pamats tātad ir Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti, un visu pamato Jēzus Kristus kā ēkas stūra akmens vai kā velves noslēgakmens. Bet Jēzus Kristus nav nedz kāda pagājušo laiku persona, nedz kāda ideja mūsu domās. Viņš ir Dieva Dēls, kas tapis cilvēks, kas ir sists krustā, nomiris un guldīts kapā, kas ir nokāpis ellē un trešajā dienā augšāmcēlies, kas sēž pie Dieva labās rokas, “no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos”. Tā mēs liecinām savā ticības apliecībā, un tā mēs kā baznīca esam “ceļojoša Dieva tauta” savā gājumā caur šā laika tuksnesim uz apsolīto zemi mūžībā.

Dzīvais Kungs Jēzus Kristus ir mūsu vienīgais pamats, nekas cits tāds nav. Ar Kristību un Vakarēdienu mēs esam ar Viņu miesīgi savienoti.

Baznīcā un teoloģijā gan atkal un atkal runā par progresu un laiku maiņu. Bet, pēc Dieva vārda, runa var būt vienīgi par atgriešanos pie tā, kas mēs esam kļuvuši Kristībā. Arī reformācija nenozīmē vēsturisku progresu un sabiedriskas pārmaiņas, bet gan vienīgi deformāciju novēršanu baznīcā, un tāda ir nepieciešama visos laikos un katrā baznīcā un draudzē.