Radītāja mīlestība pret radību

Mosties, kas tu guli, celies augšā no mirušajiem, tā arī tev atspīdēs Kristus. (Ef.5:14). Tā to iecerēja arī Mikalandželo.

Uz jaunās zemes virsmas gulošais Ādams ir tik cieši vienots un saistīts ar zemi, uz kuras viņš guļ, ka viņš pats savā vēl snaudošajā esamībā ir – lai arī ļoti neparasta, ļoti apbrīnojama – bet tikai zemes sauja. Bet tieši šajā pilnīgajā piekļāvībā svētītajai radītās zemes virsmai atklājas pirmā cilvēka brīnišķīgums.

Tad šajā dusēšanā uz zemes, šajā dziļajā radības miegā cilvēks piedzīvo Dieva dzīvību, jo Dievs viņam miesīgi pieskaras ar savu pirkstu, un tā ir tā pati roka, kas radījusi cilvēku, kas viņu kā no tāluma aizskar maigi un pamodina dzīvei.

Dieva roka netur cilvēku cieši satvertu, bet tā viņam devusi brīvību un viņa radošais spēks kļūst par Radītāja ilgu pilnu mīlestību pret Radību. Dieva roka šajā Siksta kapelas gleznā dāvā daudz vairāk zināšanu par radīšanu nekā daža pamatīga prātošana.