76. Vai pašaizsardzība ir atļauta?



Tu redzi Toms G. A. Hardts arhīvu

Šmalkaldes artikulu eklezioloģija: Vēsturiskie apstākļi

Iedziļinoties šai lekcijai piedāvātajā tēmā, es atklāju, ka tās materiāls ir daudz bagātīgāks un ar daudz dziļāku dogmatisku saturu pildīts nekā varētu šķist pirmajā brīdī. Pirmo iespaidu par šīs tēmas izklāstu Šmalkaldes artikulos ietekmē ar citām simboliskajām grāmatām salīdzinoši daudz nelielākais teksta apjoms. Artikulu angļu tulkojums ir 47 lappuses garš; rindkopa par baznīcu aizņem tikai deviņas rindiņas! Salīdzinoši Augsburgas ticības apliecības apoloģija ir īsta grāmata – 187 lappuses gara un nodaļai par baznīcu tajā atvēlētas 11 lappuses. Tik ievērojama atšķirība varētu radīt iespaidu, ka diezin vai ir vērts nopietni pievērsties tik īsam tēmas izklāstam, ja mūsu rīcībā, galu galā, ir daudz bagātīgāks materiāls no darba, kurš luteriskajās ticības apliecībās jeb Konkordijas grāmatā ir ievietots pirms Šmalkaldes artikuliem.

Lasīt tālāk »



Īstena pateicība

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” [Lk.17:11-19]

Lasīt tālāk »


Sprediķis Augsburgas ticības apliecības svētkos

“Tanī pašā laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, Debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātniekiem, un tās esi darījis zināmas bērniem. Patiesi, Tēvs, jo tā Tavs labais prāts ir noticis Tavā priekšā. Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas, un neviens nepazīst Dēlu, kā vien Tēvs, un neviens nepazīst Tēvu, kā vien Dēls un kam Dēls to grib darīt zināmu. Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevis Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt.11:25-30)

Lasīt tālāk »


Ne ar augstu valodu un gudrību…

Tu raksti, ka ir vajadzīgi pārliecinoši, apgaroti sludinātāji, kuri izstarotu spēku, “no kuriem tas plūstu”. Te ir runa par kādu vērā ņemamu fenomenu: “Vai tu redzēji viņa lūpas, kad viņš uz mums runāja…?” Sacītajā nav nedz daudz vārdu, nedz arī tur ir kāds “ievērojams teorētisks saturs”. Šeit sprediķa teksts iepriekš nav sagatavots, kas nepārprotami norāda uz to, ka pasludinājums notiek spontāni. Pie šī spontānuma vēl tiek pievienota kritika pret “iepriekš noteiktu dievkalpojuma kārtību (liturģiju)”. Un šāds Tevis ieteiktais pasludinājuma un dievkalpojuma veids sniedzot lielus panākumus un gūstot daudz sekotāju. Kā vienu no šādiem paraugsludinātājiem Tu mini kādu amerikāņu atmodas sludinātāju no Sanfrancisko, tāpat arī armēņu baznīcas pašreizējo katolikosu Aramu I, kuru Tu nesen esi klausījies, tēvu Gunāru Rozendalu, admiralitātes mācītāju Gustafu Brantu un dažus citus, kuru vārdus es neminēšu.

Lasīt tālāk »


Agrīnā baznīca un communicatio in sacris cum haereticis

Jau kopš sešpadsmitā gadsimta mēs pazīstam dziļi iesakņojušos uzskatu, ka ir pastāvējusi viena vienota senbaznīca. Pie šīs “ideālās” baznīcas varēja apelēt gan Erasms, gan Cvinglijs Mārburgā. Septiņpadsmitajā gadsimtā tādi ekumeniski noskaņoti vīri kā abi Kaliksti, holandieši, Grocijs, luterāņu cistercieši un abats Molans šīs koncepcijas iespaidā cīnījās par to, lai pārvarētu iepriekšējā gadsimtā notikušo baznīcas sašķelšanos.

Lasīt tālāk »