Jaunais ekumēnisms – pasaules reliģiju apvienošana

Tas, ka patiesība ir dota viena, vienreiz un pār visām reizēm, tātad pāvestam ir sveša lieta, saka Dormans. Ideja par “sliekšņiem,” kam pastāvīgi ir jāiet pāri, pieļauj virkni “jaunu definīciju.”

Jaunā Romas katoļu ticība nozīmē jauno ekumēnismu, kura pazīme ir “kopīgi meklēt patiesību pilnā, bibliskā un kristīgā nozīmē.”

Atvēršanās tajā pašā laikā vēršas pret pagānu reliģijām, kuras pāvests aicina uz dialogu, kontaktu, “kopīgu lūgšanu un cilvēciskā dvēseliskuma bagātības meklēšanu.” Dormans norāda, ka šie vārdi sagatavo lielo kopīgo lūgšanu sanāksmi Āzijā. Piemēram, 1986.gadā uz tabernākula Svētā Pētera katedrālē tika novietots Budas tēls, un dažādi pagānu mācītāji pulcējās pie Jāņa Pāvila II, kurš īstenoja savu pasaules reliģiju apvienošanas programmu.

Jāuzsver, ka Dormans nošķir Jāņa Pāvila II un koncila ieskatus, jo pirmais ir aizgājis jau krietni tālāk. Jāņem arī vērā, ka visi kocila dalībnieki nebija vienās domās ar radikālo partija, kurā bija Voitila un de Lubā.

Tomēr tas nav nekas jauns baznīcas vēsturē. Luterāņu teologs Mārtiņš Hemnics norāda, ka Tirdentas koncila lēmumiem piemīt divējāda jēga, un jezuītu uzskats ir to radikālāks skaidrojums.

Arī šajā gadījuma ir pamatoti piešķirt Jānim Pāvilam II koncila lēmumu skaidrošanas privilēģijas.

Beigu komentārs

Garo runu kopsavilkums ir pavisam īss. Šis izklāsts noved vienīgi pie liela garīga noguruma. Kad noskaidrojas Romas jaunās mācības avoti, tas arī konsekvences ir viegli aptveramas.

Bet ir vēl kāds ieskats. Pēc XIX gadsimta Francijas, antīko filozofu un citu gudrību aplūkošanas, mums tas kļūst apbrīnojami labi pazīstams.

Viņu nejūtība pret grēka nopietnību, viņu garīgā augstprātība un pašapmierinātība, viņu grēku piedošanas vienīgi caur ticību Jēzus Kristus dēļ noraidīšana, viņu vārda viennozīmības nepieņemšana ir nekas cits, kā neatdzimušais cilvēks visos laikos, vecais Ādams, šīs pasaules bērni mums visapkārt, galu galā mūsu pašu miesa, kas tā tic un domā.

Šīs idejas mēs sastopam arī Vecās Derības laimes praviešu sludinātajā, kas saskatīja dziļu radniecību starp To Kungu un Baalu, un kuriem nevajadzēja nekādu atgriešanos.

Tā domāja apgaismība ar savu kaujas saucienu: “Dievs, tikums un nemirstība!”

Tā domā labi audzinātie Eiropas pilsoņi, kas virza mūsu laiku reliģiju.

Nevienam nevajag izlaist pat ne vienu vienīgu vārdu no Jāņa Pāvila II vai kardināla de Lubā idejām, lai izteiktu savas domas.

Visbeidzot, šim izklāstam tomēr ir kāds svarīgs uzdevums. Tas ir – lai kristīgus cilvēkus, kas ik dienas saņem savu grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi Dieva vārdā un sakramentā, brīdinātu no atvērtības, kas tiecas mums pretī no Romas svētā krēsla.

Katrs vārds, ko mūsu evaņģēliski luteriskā apliecība un Dr.Mārtiņš Luters vērsa pret Romas pāvestību, ir ne vien patiess, bet tam ir vēl daudz lielāks svars.

Kad kristieši, kas sauc sevi Lutera vārdā, runā par pozitīvām pārmaiņām un par siltāku ekumēnisko klimatu, ir attiecināms uz tiem maigajiem vārdiem un pievilcīgajām runām, no kurām brīdina apustulis Pāvils (Rom.16:18).

« Sākums | Iepriekšējā daļa »