Vilks avju barā vai otrādāk?

Mani draugi, mani mīļie bērni. Nabaga avs ir nākusi pie atziņas. Skarbā realitāte tai atvēra acis. Viņa rīkojās un izglāba savu dvēseli.

Avs ganībās nonāca līdzīgi citām. Viņu atrada Labais Gans – noklīdušu, nemeklētu, ievainotu, izvārgušu un dziļā depresijā. Labais Gans avi cēla uz saviem pleciem, aiznesa uz kūti, nocirpa veco, netīro kažoku, ikdienas baroja ar īpašiem uztura bagātinātājiem, un tad veda kopā ar citām avīm zaļās ganībās un pie skaidra ūdens avotiem.

Drīz vien avs tika aicināta studēt garīgajā seminārā. Sākumā gāja labi. Avs bija jauka un vientiesīga, precīzāk sakot, viņa bija bez viltus un uzticējās savam Labajam Ganam.

Bet tad avs pamanīja, ka viņa atšķiras no pārējiem studentiem. Vismaz no lielākās daļas. Biedri bija izmainījušies, kaut arī ārēji nevarēja neko pamanīt – visi vēl aizvien bija kā avis. Avs apdomāja situāciju un saprata, ka vai nu viņa vai arī citi vairs nerunā aviski, neuzvedas aviski, nedomā aviski un nespriež aviski.

Avi tas izbiedēja, bet viņa turpināja būt avs neskatoties uz nekādu spiedienu.

Tā mīļie arī kristiešiem šajā pasaulē jādzīvo modri un virišķīgi – kā šai avij, kas ir avs vienīgi tik ilgi, kamēr tā ganās Labā Gana ganībās.