:: e – BAZNICA ::

Kristiešī dzīvo zem divām dažādām varām

Šī pasaule daudzējādā ziņā ir ļauna, un par to varētu teikt: “Un visa pasaule ir iegrimusi ļaunumā” (1.Jņ.5:19). Tomēr Svētajos Rakstos mēs pārliecināmies, ka Dievs kā Radītājs tur savu roku pār visu pasauli. Viņš uztur visas tautas un visas zemes, kā arī visas pārējās radītās būtnes un lietas.

Viņa valdīšana pār pasauli attiecas arī uz pasaulīgo sabiedrību un valsts pārvaldi, bet šī valdīšana ir netieša. Tā ir atšķirīga no veida, kādā Viņš valda pār savu Baznīcu un tās locekļiem. Tādēļ mums arī jāizšķir pasaulīgā valdīšana un garīgā valdīšana. Ja mēs vēlamies izvairīties no neskaidrības šajās lietās, nepieciešams ievērot šo atšķirību.

Garīgā valdīšana ir saistīta ar pestīšanas darbu, ko veicis Jēzus Kristus. Zināmā mērā šis darbs turpinās Viņa svētajā, kristīgajā Baznīcā. Tajā un caur to Viņš “dod savu Svēto Garu, kurš mums Jauj to izprast caur Viņa svēto vārdu un savā spēkā mūs apgaismo, un stiprina ticībā” (Lielais Katehisms).

Pasaulīgā valdīšana, respektīvi, valsts varas, vietējās pašvaldības utt., pieder vienīgi šai pasaulei. Bet par spīti tam, visiem kristiešiem jāuzskata šīs varas par Dieva darba dalu pasaules pārvaldīšanā. Ja šīs varas struktūras labi paveic savu darbu, tad tās ir labas, pat ja tās neuzskata sevi par kristīgām. Kā pasaulīgām varām tām ir pienākums darboties pareizi, būt taisnīgām un labām, tik labām, cik vien laba pasaulīgā vara var būt grēcīgā pasaulē. Kristietis dala atbildību par to kopā ar visiem pārējiem pilsoņiem – kristiešiem un nekristiešiem. Labākais līdzeklis, kā to veikt, ir uzticīgi pildīt savus pienākumus, pavadot tos ar lūgšanām (1.Tim.2:1-2). Kad mēs lūdzam par pasaulīgām varām, tad mūsu vēlme Dieva priekšā ir, lai tās apzinātos savus pienākumus un pildītu tos atbilstoši atbildībai savu līdzcilvēku un savas sirdsapziņas priekšā. Baznīcai ir jāpilda pravietisks pienākums: parādīt, ko radīšanas likums un baušļi mūsu sirdsapziņā pieprasa no mums visiem. Tā darot, baznīca palīdz pasaulīgajām amatpersonām izpildīt viņu pienākumus.

Tomēr pastāv situācijas, kurās Svētie Raksti ne tikai pieļauj nepaklausību pasaulīgām varām, bet pat pavēl šādu nepaklausību. Šādas situācijas iespējamas tad, ja valdības ir “neitrālas”, “pagāniskas”, “ateiskas” vai “kristīgas”. Šādas situācijas rodas tad, ja varas iestādes iejaucas tajās lietas, kuras pieder pie “garīgās valdīšanas” – Dieva valstības, ticības un pestīšanas lietām utt. (Mt.22:21). Šādos gadījumos pasaulīgajām varām nav nekādas teikšanas, ja rodas šādas situācijas, tad par tām Raksti mums pavēl: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.d.5:29).