281. Cik bieži mums ir vajadzīga lūgšana pēc grēku piedošanas?


Pāvila kerigmātiskā shēma latviskajā sprediķošanā

Pirms vairākiem mēnešiem konferences organizētāji mani lūdza steidzami paziņot sava priekšlasījuma tēmu un eventuālo nosaukumu. Ātrumā neko labāku nespēdams izdomāt, es izvēlējos šo te, un iesniedzu, pat nepadomājis par iespējamo tēmas risinājumu, nomierinājos un beidzot pat piemirsu, jo laika vēl bija diezgan. Kad pēc kāda laika, pateicoties konferences organizatoru atgādinājumam, atcerējos savu pieteikto tēmu, pāri galvai kā drūms negaisa mākonis pārklājās jautājums: “Kas gan varētu būt kopīgs latviskajai sprediķošanai ar apustuļa Pāvila Evaņģēlija pasludināšanas veidu?” Vienu no otra taču šķir biezi laikmetu, Baznīcas tradīciju un secīgi cits citu nomainījušie pasaules izjūtu slāņi. Tādēļ sākumā likās, ka būs gandrīz neiespējami atrast kādus pozitīvus (t.i., apstiprinošus) vai arī negatīvus (t.i., opozicionārus vai būtiski izmainītus) saskares punktus. Tomēr, tuvāk iepazīstoties ar konkrēto materiālu, izrādījās, ka ir ne vien saskares punkti bet arī uzskatāmi un spilgti abu veidu piemēri. Tas liecina, ka Dievs Evaņģēlija vēsti uztur par spīti laikiem, dažādiem garīgiem un laicīgiem strāvojumiem. Pateicība Viņam par to!

Nav iespējams īsā priekšlasījumā sniegt ieskatu latviskajā sprediķošanā visā tās vairāk nekā trīssimt gadu ilgajā vēsturē, kas ir fiksēta rakstiskajās liecībās. Uzskatāmības labad esmu izvēlējies vienu sprediķu krājumu, kurš samērā labi atspoguļo tās tendences, kas bija pārstāvētas latviešu luterisko mācītāju vidū Latvijas brīvvalsts pirmajos gados. Sprediķu krājuma nosaukums ir “Tuvāk pie Tevis, Dievs”, un tas nācis klajā 1923.gadā. Tajā apkopoti 70 sprediķi, kuru autori ir apmēram 30 tolaik aktīvi kalpojoši mācītāji. Turklāt krājuma sastādītāji nav izvēlējušies kādas noteiktas orientācijas vai teoloģisku novirzienu pārstāvjus, bet šis sprediķu krājums dod iespējami plašu ieskatu tālaika luteriskajā sprediķošanā. Krājums ir nozīmīgs vēl kādā ziņā, – proti, vēsturiskā situācija tā tapšanas laikā zināmā mērā līdzinās situācijai Latvijā tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā.

APUSTUĻA PĀVILA KERIGMĀTISKĀ SHĒMA

Mūsu apskatāmās tēmas sakarā ir nepieciešams precizēt, kas būtu jāsaprot ar apzīmējumu apustuļa Pāvila kerigmātiskā shēma. Ja šo apzīmējumu skatām pilnākā izvērsumā, tad luteriskajā teoloģijā (jau iesākot ar pašu M. Luteru) ir parasts to saistīt ar Pāvila Vēstuli romiešiem, kurā šī shēma ir visizvērstākā un visreljefākā; tajā tiek izcelti šādi secīgi elementi:

    Ievads: Sveicinājumi, pateicība, lūgšana (1:1-15).

    Tēma: Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jo tajā atklāta Dieva taisnība (1:16,17)

    I. Dieva dusmas un sods pār visu cilvēku bezdievību (1:18-3:20).

    II. Dieva taisnība visiem cilvēkiem (3:21-5:21).

    III. Ticīgo dzīve šajā Dieva taisnībā: Kristība, garīga atjaunošanās, predestinācija (nod. 6., 7., 8.).

    IV. Dieva taisnības ekspozīcija vēsturē un neticīgais Israēlis (9., 10., 11. nod.).

    V. Jaunā dzīve mīlestībā, Dieva taisnības augļi (12:1-15:13).[1]

Šo shēmas izvērsumu varētu vienkāršotā veidā aizstāt ar kopējo Pāvila teoloģijas pamatshēmu: Bauslības apsūdzība pret grēku – Evaņģēlija dāvātā attaisnošana – svētdzīve. Kaut arī burtiskā veidā iepriekšminētā shēma nav uzreiz pamanāma visās Pāvila vēstulēs draudzēm, pēc savas dziļākās būtības tā tomēr ir raksturīga visām viņa vēstulēm. Vēstules romiešiem shēmu varētu saukt par klasisku un primāru arī tāpēc, ka tā ir brīva no tiem akcentiem, kurus pārējām vēstulēm uzliek šo vēstuļu apoloģētiskie motīvi, proti, tajās pamatshēmu būtiski modulē apustuļa vēršanās pret konkrētām herēzēm Kristoloģijā, attaisnošanas mācībā, mācībā par svētdzīvi, sakramentiem u.c.

Šādas modulētas apustuļa Pāvila kerigmātiskās shēmas klātbūtni viņa vēstulēs var pamanīt vieglāk, ja ņemam vērā Pāvila teoloģiskās izteiksmes veidu. Pāvils savu teoloģisko valodu modulē ar dažādu analoģiju palīdzību[2], ko uzskatāmi demonstrē viņa vēstuļu strukturālā analīze attiecībā uz dažiem apustuļa lietotajiem terminiem. Piemēram, salīdzinot Rom. 6. un 7. nodaļas un arī citur var redzēt, kā Pāvils lieto vārdus grēks (ἁμαρτία) un bauslība (νόμος)[3]. Divi vārdi, kas izsaka pilnīgi dažādas, pat pretējas garīgas realitātes, Pāvila Soterioloģijas kontekstā iegūst analoģijas statusu: grēks nonāvē un bauslība nonāvē; Kristus ir grēcinieku izpircis gan no grēka varas, gan no bauslības varas; atjaunotajā dzīvē ticīgais vairs nedzīvo grēkā, un gluži tāpat viņš vairs nedzīvo pakļautībā bauslībai. Līdzīgas analoģijas var redzēt arī shēmas Bauslības apsūdzība pret grēku – Evaņģēlija dāvātā attaisnošana – svētdzīve sakarā. Šo shēmu tiešā veidā apustulis Pāvils lieto tajās vēstulēs, kuru teoloģiskais centrs ir attaisnošanas mācība (Rom., Gal., 1. un 2. Kor.), savukārt, tajās Pāvila vēstulēs, kuru centrā ir Kristoloģijas jautājumi (Kol., Ef.), tiek lietotas vairākas analoģijas. Piemēram, Bauslības apsūdzības pret grēku analoģiskais ekvivalents attiecīgajā kontekstā var būt šīs apsūdzības rezultāts – grēcinieka nāves un atsvešinātības stāvoklis no Dieva, bet Evaņģēlija dāvātās attaisnošanas ekvivalents ir – Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās.

Protams, mēs runājam par šādu shēmu un ar to saistītajām analoģijām vienīgi ar nolūku labāk izprast Pāvila evaņģēliskās teoloģijas galveno asi. Tādēļ nebūtu pareizi tās absolutizēt un pār varēm šabloniski uzspiest visam, ko Pāvils rakstījis, vai pēc šī principa strikti šķirot viņa vēstules, jo Pāvils savā izteiksmē nav turējies pie kādām stīvām shēmām un nav rakstījis savas vēstules pēc viena šablona. Dažās vēstulēs (Fil., 1., 2. Tes.) Pāvils ir brīvi un elastīgi lietojis abas analogās shēmas kopā, tādā veidā dzīvi modulēdams Evaņģēlija vēsti.

Ņemot vērā iepriekšminēto, mēs tātad varam runāt par Pāvila kerigmātisko shēmu: Bauslības apsūdzība pret grēku – Evaņģēlija dāvātā attaisnošana – svētdzīve vai arī ekvivalentu shēmu: grēcinieka nāves un atsvešinātības stāvoklis no Dieva – Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās – ticības augļi un svētdzīve.

LATVISKĀS SPREDIĶOŠANAS VIRZIENI XX GS. PIRMAJĀ PUSĒ

Cik nozīmīga šāda kerigmātiskā shēma varētu būt bijusi XX gs. Latvijas evaņģēliski luteriskajā sprediķošanā, un vai vispār ir kāds pamats un kāda nepieciešamība šādas paralēles meklēt? Jāņem vērā, ka luteriskā Baznīca vienmēr ir uzsvērusi savu uzticību Rakstiem un bibliskai teoloģijai, un viss tās corpus doctrinae ir nesaraujami saistīts ar šāda veida sludināšanu. Cik lielā mērā šīs luterismam vitāli svarīgās doktrinālās pamatnostādnes ir reprezentētas XX gs. sākuma sprediķošanas praksē Latvijā ir mūsu apskatāmais jautājums.

Tradicionāli sprediķošana luteriskajā Baznīcā ir saistīta ar kādu noteiktu perikopju sistēmu, kas liek sprediķošanai virzīties noteiktā liturģiski tematiskā gultnē. Tas varētu radīt zināmas problēmas mūsu apskatāmā jautājuma sakarā, jo Evaņģēlijos aprakstīto notikumu izklāsts un paskaidrojums ir absolūti minōra tēma Pāvila vēstulēs, bet tradicionālā perikopju sistēma gribot negribot sprediķošanu luteriskajā Baznīcā virza tieši šādā gultnē.

Lasi turpinājumu »


[1] – Modificētā veidā izmantota shēma no M. Franzmann The Word of the Lord Grows, CPH.

[2] – Skat. H. M. Gale The Use of Analogy in the Letters of Paul, Philadelph.: Westminster, 1964.

[3] – Skat. Joyice A. Little Pauls Use of Analogy: A Structural Analysis of Romans 1:1-6, The Catholic Biblical Quarterly, 46, 1984.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.