Konfesionāla baznīca vai caurmēra populārprotestantisms?

Publikācijās Žēlastības līdzekļi vai “izvēles” tehnoloģija?, Evaņģēlija kalpošana vai laju pašapkalpošanās ar “dāvanu” palīdzību? un Kults un kultūra: liturģija vai karaoke? tika norādīts uz nopietnām teoloģiskām kļūdām un trūkumiem Baznīcas izaugsmes kustībā. Tomēr tās iespējams saskatīt tikai ar “konfesionālām acīm”, nevis ar “Baznīcas izaugsmes kustības acīm”.

Tas nozīmē, ka Makgavrans un Vāgners Baznīcas izaugsmes kustības nostāju attiecībā uz žēlastības līdzekļiem, kalpošanas amatu un dievkalpojumu nebūt neuzskata par kļūdainu. Tādējādi runa te nav par Baznīcas izaugsmes kustības konsekvencēm*, bet gan par avotu – virspusēji “evaņģēlisku” jeb pentakostālu teoloģiju.

Pat Baznīcas izaugsmes kustībai labvēlīgi noskaņoti autori tai pārmet nekonkrētu, izplūdušu teoloģiju. Toms Reiners norāda uz “neapmierinātību” kustības iekšienē, ko daļēji izraisījusi spēcīga teoloģiska kritika, kas apsūdzēja kustību “evaņģelizācijā bez Evaņģēlija”. Pēc Reinera domām Baznīcas izaugsmes kustības klasisko “Makgavrana ēru” savulaik nomainīja “Vāgnera ēra” un “pēc 1988. gada tā palika bez konkrēta centra”.

Vai tas liecinātu par Baznīcas izaugsmes kustības izsīkumu?

1988. gadā Vāgners pievērsās “evaņģelizācijai ar spēku”, tas ir, “trešā viļņa” pentakostālismam. Tādējādi “galvenais Baznīcas izaugsmes kustības runasvīrs kļūst par darbinieku, bet kustībai kopumā vairs nav konkrēta līdera”.

Vāgners pievērsās neopentakostālismam, kad redzēja, ka “mūsu izstrādātie baznīcas izaugsmes principi un mūsu evaņģelizācijas taktika,” kaut paši par sevi nav slikti, “tomēr.. acīmredzami nedarbojas”. Tāpēc, kā apgalvo Vāgners, noteicošais ir saturs, un tas ir “trešā viļņa” pentakostālisms jeb “evaņģelizācija ar spēku”. To, ka saturs ir būtiski nozīmīgs, ir saskatījuši arī citi Baznīcas izaugsmes kustības pārstāvji.

Svarīgākie baznīcas izaugsmes jautājumi deviņdesmitajos gados un vēlāk būs nevis metodoloģiskie, bet gan teoloģiskie.

Šaubos, vai tas var novest pie kā cita, kā vien turpmākas atkarības no virspusēja “evaņģēliska” un pentakostāla satura. No šī pamata Baznīcas izaugsmes kustība ir izaugusi, un pie tā tai būs jāatgriežas. Kā jau redzējām, šī kustība nav savienojama ar luterisku pārliecību par žēlastības līdzekļiem un to pareizu pārvaldīšanu baznīcā.