Morālais arguments Dieva esamības pierādīšanā

1. Reāls morālais pienākums ir fakts. Mums patiešām, patiesi, objektīvi ir pienākums darīt labu un izvairīties no ļauna.
2. Pareizs ir vai nu ateistiskais skatījums uz realitāti, vai arī “reliģiskais”.
3. Bet ateistiskais pasaules uzskats nav savienojams ar morālu pienākumu.
4. Tāpēc “reliģiskais” skatījums uz realitāti ir pareizs.

Mums ir skaidri jāsaprot, ko apgalvo pirmais priekšnoteikums. Tas nenozīmē tikai to, ka mēs varam atrast cilvēkus, kuri apgalvo, ka viniem ir noteikti pienākumi. Tas arī nenozīmē, ka ir bijuši daudzi cilvēki, kuri uzskatīja, ka viniem ir jādara noteiktas lietas (piemēram, jāapģērbj kailais un jāpaēdina izsalkušais) un jāizvairās no citām darbībām (piemēram, laulības pārkāpšanas).

Pirmais priekšnoteikums apgalvo kaut ko vairāk: proti, ka mums, cilvēkiem, patiešām ir pienākums, ka mūsu pienākumi izriet no tā, kā lietas patiesībā ir, nevis tikai no mūsu vēlmēm vai subjektīvās noslieces. Citiem vārdiem sakot, tiek apgalvots, ka pašas morālās vērtības vai pienākumi — un ne tikai ticība morālajām vērtībām — ir objektīvi fakti.

Tagad, ņemot vērā morālā pienākuma faktu, dabiski rodas jautājums. Vai ateisma sniegtā pasaules aina saskan ar šo faktu? Atbilde ir nē. Ateisti nepagurst mums teikt, ka mēs esam nejaušas matērijas kustības produkti, kustība ir bezmērķīga un akla pret katra cilvēka centieniem. Mums jātur viņus pie vārda un jājautā: “Ņemot vērā šo lietu redzējumu, kur īsti sakņojas morālais labums?” Morālas saistības diez vai var sakņot pret mērķi aklā matērijas kustībā.

Pieņemsim, ka mēs sakām, ka morāle sakņojas ne kaut kur dziļāk par cilvēka gribu un vēlmi. Tādā gadījumā mums nav morāles standartu, pēc kuriem varētu spriest par cilvēka vēlmēm. Jo katra vēlme nāks no viena un tā paša avota — bezmērķīgas, nežēlīgas matērijas. Un kas notiek ar obligātu pienākumu? Saskaņā ar šo ateistisko uzskatu, ja es saku, ka ir pienākums pabarot izsalkušos, es paziņoju faktu par savām vēlmēm un gribu un neko citu. Es teiktu, ka vēlos, lai izsalkušais tiktu pabarots, un es izvēlos rīkoties saskaņā ar šo vēlmi. Bet tas ir pielīdzināms atzīšanai, ka ne man, ne kādam citam pienākuma pabarot izsalkušos īsti nav — ka patiesībā nevienam nav nekādu reālu pienākumu. Tāpēc ateistiskais skatījums uz realitāti nav savienojams ar patiesu morālu pienākumu.