“Dāvanu saraksti”
Noklausies šo e-publikāciju“Dāvanu” sistematizētāji parasti atsaucas uz trim lielākajiem “dāvanu sarakstiem” Jaunajā Derībā – Rom.12:6-8; 1.Kor.12 un Ef.4:11.
Sāksim ar Vēstules efeziešiem tekstu, salīdzinot to ar tipisku “garīgo dāvanu” definīciju:
Garīgās dāvanas ir ikvienam Kristus miesas loceklim raksturīgas īpašības, kuras Svētais Gars dāvājis saskaņā ar Dieva žēlastību, lai tās tiktu lietotas Kristus miesā.
Uzreiz piebildīsim, ka Vēstulē efeziešiem uzskaitītās nebūt nav kādas personīgas īpašības. Gluži otrādi – te ir runa par to, ka Kristus ir devis draudzei apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, ganus un mācītājus, citiem vārdiem – Evaņģēlija kalpotājus! Pat Vāgneram nākas to atzīt:
Kāds varētu norādīt, ka uzskaitījums Ef.4 ir nedaudz atšķirīgs no abiem pārējiem un drīzāk runā par amatiem nevis par dāvanām kā tādām. Tā tas ir.. Parasti šie ļaudis tiek iecelti amatā ar publisku roku uzlikšanu. Mūsdienu valodā viņi, iespējams, tiktu dēvēti par “garīdzniecību” vai baznīcas štata darbiniekiem.
Bet, ja jau nākas atzīt, ka šajā tekstā nav runa par “garīgajām dāvanām” tādā nozīmē, kā tās tiek definētas, tad kāpēc gan braši turpināt, izliekoties, ka tas tā ir?*
Tālāk aplūkosim Rom.12:6-8. Tāpat kā dažādiem miesas locekļiem (Rom.12:4), arī kristiešiem pienākas savstarpēji kalpot dažādajos amatos, kas tiem uzticēti. Dievs, protams, sagatavo savus kalpus kalpošanai, tomēr šīs Rakstu vietas tēma ir pats darbs un uzdevums (πρᾶξιν, Rom.12:4), nevis spējas vai noslieces, kuras cilvēkam būtu jācenšas izmantot. Ja nu kādam ir uzticēts pravieša amats, tad lai viņš to realizē “saskaņā ar ticības mēru” (Rom.12:6). Nepārprotami šeit ir runa par tādiem pašiem publiskiem Evaņģēlija kalpotājiem, kādi ir arī Ef.4:11 minētie “pravieši”. Šāda pravietošana ir atkarīga no tiešas dievišķas atklāsmes, un praviešu amats bija tieša un nepastarpināta Dieva izvēle, tas nepiederēja pie tiem amatiem, kuros baznīca kā starpniece varēja kādu aicināt.
Tālāk, ja kādam uzticēta diakona kalpošana (διακονία), tad viņš vai viņa kalpo citiem kā diakons
vai diakone (tāpat kā Foiba, Rom.16:1; sal. ar Ap.d.6:1-6).** Šajā uzskaitījumā minētas ne vien attiecīgās darbošanās, bet arī personas – tas, kurš māca, tas, kurš pamudina utt. Ir skaidrs, ka šeit minētais “tas, kurš māca”, pieder pie tiem pašiem Ef.4:11 minētajiem mācītājiem. Vispārliecinošākais arguments pret pieņēmumu, ka “dāvana ir raksturīga īpašība”, varētu būt Rom.12:8 minētais “vadītājs” jeb “valdītājs” (προϊστάμενος). Būtu absurdi iedomāties, ka Pāvils to domājis apmēram šādā garā: “Ja jums piemīt spējas vadīt vai valdīt, tad enerģiski sapulcējiet kādus, kurus jūs varētu vadīt!” Ir acīmredzams, ka Pāvils te domājis: “Ja jūs esat iecelts par vadītāju jeb valdītāju (domājams – mācītāja, bīskapa amatā), tad dariet šo darbu no visas sirds.” Tas pats attiecas arī uz vēl diviem Rom.12:8 minētajiem pienākumiem – “devēju” (iespējams, cilvēks, kas palīdz trūcīgajiem baznīcas locekļiem) un “žēlastības darbu darītāju” (iespējams, palīdzot trūkumcietējiem, kuri nav baznīcas locekļi). Būtu pilnīgi aplami uzdot sev jautājumu: “Kas man patiktu labāk – mācīt, vadīt vai dot? Vai man ir attiecīgās dāvanas jeb spējas? Kādu amatu baznīcā man vajadzētu censties ieņemt, lai liktu šīs spējas lietā?”*** Īstais jautājums būtu: “Kā es vislabāk un uzticamāk varētu kalpot kopējam labumam tajā amatā vai pienākumā, kurš man uzticēts?”
* – Vāgners apgalvo, ka “nav svarīgi, kā sauc amatu, – cilvēkam, kas ir aicināts vai ordinēts, vai pilnvarots šo amatu veikt, ir jābūt tam piemērotam, pamatojoties uz konkrētām garīgām dāvanām, kuras Dievs viņam vai viņai piešķīris. Apustuļiem ir jābūt apustuļa dāvanām, praviešiem – pravietošanas un tā tālāk”. Tomēr tekstā pavisam noteikti NAV runa par “dāvanām kā tādām”, tāpēc arī šādu dāvanu eksistence ir izdomājums. Tālāk Vāgners runā par to, ka ikvienam jāveic savs uzdevums, pat ja nav šo “dāvanu”, un ka “ne katram, kam ir mācītāja amats, ir nepieciešamas mācītāja dāvanas, turklāt daudzi vīrieši un sievietes ar mācītāja dāvanām nav oficiāli iecelti baznīcas štata darbinieki un tādējādi ir bez mācītāja amata”. Sludināšana nav minēta pie īpašajām “dāvanām”, un tai nebūtu piešķirama lielāka nozīme, kā, piemēram, “filmu uzņemšanai” vai “radio pārraides veidošanai”. Autors mums pavēsta, ka Robertam Šulleram, “tāpat kā vairumam superbaznīcas mācītāju, nav mācītāja dāvanu” [šo trūkumu aizpilda mācītāji laji]. Toties viņam ir kas daudz labāks – ticības dāvana, t.i., vīzija, kas radīja “Kristāla katedrāli” Gārdengrovā, Kalifornijā. Šī dāvana ir arī “Ralfam Vinteram, Bilam Braitam, Oralam Robertam, Kameronam Taunsendam un Čo Jongi, kuri savu ticības dāvanu bieži vien ir publiski apliecinājuši ar daudzus miljonus dolāru vērtiem projektiem”. Tiešām fantāzija te lielā mērā ir aizstājusi Jauno Derību.
** – Vācu kritiskais Rakstu pētnieks H. Līcmanis uzskatīja, ka vārds διακονία (kalpošana) Rom.12:7 jau lietots “kā specifisks jēdziens, apzīmējot diakona amatu”.
*** – Vāgners, kurš raksta ar apburošu pašironiju un asprātību, godprātīgi piemin Dallasas profesora Džīna Getca iebildumus “dāvanu” sistematizācijas sakarā – Getcs esot mainījis savas domas par “dāvanām”, kad kādu dienu pār viņu “pēkšņi nākusi apskaidrība”, ka nevienā no “dāvanu sarakstiem” “mēs neatrodam nekādu pamudinājumu, lai atsevišķi kristieši dzītos pēc garīgajām dāvanām vai censtos iegūt tās sev”. Vāgners uz to nesniedz pārliecinošu atbildi, viņš pat piebilst, ka pamudinājums “kārot” jeb “vēlēties” kādas noteiktas dāvanas (1.Kor.12:31 un 1.Kor.14:1) nav vis domāts atsevišķiem kristiešiem, “bet attiecas uz visu Korintas draudzi kopumā”.
Ieskaties