:: e – BAZNICA ::

Kristīgās reliģijas centrālā mācība

Nav grūti pierādīt, ka mācība par attaisnošanu ticībā ir visas kristīgās reliģijas centrālā mācība (visfundamentālākais artikuls, artikuls, ar kuru Baznīca stāv un [bez kura] krīt.), jo tā ir pati svarīgākā Svēto Rakstu mācība, ar kuru saistās visas Evaņģēlija svētās patiesības. Tas, ko Dieva Vārds mums māca par Kristus iemiesošanos, ciešanām, nāvi, augšāmcelšanos utt., ir vienīgi šīs centrālās mācības pamats, jo Kristus iemiesojās, cieta, mira augšāmcēlās utt., lai grēcinieki, kuri nevarēja tikt pestīti paši saviem spēkiem, varētu tikt pestīti no žēlastības, ticībā Viņa vientieciskajai izpirkšanai. Tādēļ tie, kas noliedz biblisko mācību par attaisnošanu ticībā, noliedz visu kristīgo reliģiju kopumā, jo viņiem nākas mācīt pagānisko koncepciju par pestīšanu pēc darbiem, kas anulē Kristus Evaņģēliju.

Tieši tādēļ Raksti tik uzstājīgi pieprasa skaidri un uzticīgi pasludināt pestīšanu ticībā Kristum (Jņ.3:16; Rom.3:23-28; 1.Kor.2:2 un tālāk; Gal.2:21; 5:4; Ef.2:8-9; Fil.3:8-9; Gal.1:8-9; 3:1-3; 5:4 utt.). Visas Rakstu polemikas kuluminācija ir vēršanās pret herēzēm, kuras sagroza mācību par attaisnošanu ticībā Kristum (Jņ.8:24; Ap.d.10:42-43; Gal.1:6-10; Fil.3:2-9, utt.). Uzrunājot un brīdinot ticīgos, tie galvenokārt tiek aicināti pastāvēt ticībā Kungam Jēzum Kristum (2.Tim.3:8; Tit.2:1-15; Ebr.4:14-16; 1.Pēt.4:1-5; 1.Jņ.5:10 un tālāk, utt.). Visas Rakstu mācības vai nu norāda uz to kā gaidāmu realitāti, (Lk.24:25-27), vai arī runā par to kā par jau esošu realitāti (Atkl.5:9-14). Tā ir gan Vecās Derības (Jes.53:4-6), gan Jaunās Derības centrālā tēma (2.Kor.5:19-21).

Īsāk sakot, viss Evaņģēlijs ir mācība par attaisnošanu ticībā krustā sistajam un no nāves uzmodinātajam Kristum. Kur pastāv šī ticība, tur ir arī Kristus Baznīca, svēto sadraudze; kur tās nav, tur nevar pastāvēt kristīga Baznīca, jo tās locekļi var būt vienīgi tie, kuri tic, ka Kristus ir par viņiem miris un augšāmcēlies (Mk.16:15-16; 1.Kor.15:3-4). Tādēļ kristīgam mācītājam ir jāpilda savs amats tā, lai viņš sludinātu šo mācību visā tās patiesībā un tīrībā, atspēkojot visus maldus, kuri ir pretrunā ar to (Ap.d.26:22-23; Tit.1:9).

Šo prasību mūsu luteriskās ticības apliecības nepārprotami izvirza visiem, kuri kalpo kā Kristus svētā Evaņģēlija mācītāji. Tā Šmalkaldes artikuli pasludina:

“Tā kā tam ir nepieciešams ticēt un to nevar gūt citādi, t.i., ar kādu darbu, likumu vai nopelnu palīdzību, tad ir skaidrs un nav nekādu šaubu, ka vienīgi šī ticība mūs attaisno, kā Sv. Pāvils saka Rom.3:26-28. Šajā mācībā neko nedrīkst nedz atmest, nedz sagrozīt (kā arī nedrīkst pieļaut neko tādu, kas būtu ar to pretrunā), kaut arī debesīm un zemei, un visam laicīgajam būtu jāiet pazušanā. “Jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” saka Pēteris (Ap.d.4:12). “Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes.53:5). Un no šīs mācības ir atkarīgas visas lietas, kuras mēs mācam un praktizējam, oponējot pāvestam, velnam un [visai] pasaulei. Tādēļ mums ir jābūt pārliecinātiem par šo mācību un mums nedrīkst būt nekādu šaubu, jo citādi viss ir zudis un pāvests, velns un visas pārējās lietas svinēs pār mums uzvaru.”

“No šī artikula nekas nav nedz atmetams, nedz maināms, jo to nepieļauj pirmais artikuls.”

Tāpat arī Konkordijas formula:

“Šis jautājums par attaisnošanu ticībā, kā to saka Apoloģija, ir visas kristīgās mācības galvenais jautājums, bez kura neviena nabaga sirdsapziņa nevar gūt patiesu mierinājumu vai patiesi iepazīt Kristus žēlastības dārgumus, kā to rakstīja arī Dr. Luters: “Ja kaujas laukā tiek saglabāts tīrs šis vienīgais jautājums, tad arī kristīgā Baznīca ir tīra, harmoniska un tajā nerodas nekādas sektas; bet, ja netiek saglabāta šī jautājuma tīrība, tad nav iespējams pretoties maldiem vai sektantisma garam.””

Luterisko ticības apliecību stingrajai nostājai attiecībā uz mācību par attaisnošanu ticībā pievienojas arī mūsu luteriskie dogmatiķi. Tā, piemēram, Hemnics raksta:

“Baznīcu no visiem pagāniem un māņticības pamatā atšķir vienīgi šis viens jautājums, kā saka Augustīns: “Baznīca atšķir taisnos no netaisnajiem nevis ar darbu, bet gan ar ticības bausli.” Jā, šis artikuls ir visas kristīgās mācības un reliģijas cietoksnis un nocietinājums, un ja tas tiek sagrauts, sagrozīts vai aizēnots, tad nav iespējams saglabāt mācības tīrību citos jautājumos. Bet, ja šī mācība saglabājas neskarta, tad visas elkdievības, māņticības un izkropļojumi visās citās mācībās iznīcina paši sevi.”

Patiesībā visi īsti kristieši, lai cik seklas un paviršas nebūtu viņu zināšanas citos kristīgās mācības jautājumos, tic mācībai par attaisnošanu ticībā, jo visi, “ticēdami uz Jēzu Kristu, ir Dieva bērni” (Gal.3:26-28; skat. arī 3:7). Tie, kas nepiekrīt šai mācībai, ir ārpus Baznīcas (Gal.3:10), jeb, kā saka Luters:

“Tie ir vai nu jūdi vai turki, pāvestieši vai herētiķi.”

Ikviens īsts kristietis apliecinās kopā ar Luteru:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs [..] un arī patiess cilvēks [..], ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, utt..”

Šī patiesība ir sevišķi skaidri izteikta daudzos kristīgos korāļos, kuri apliecina daudzu kristiešu personīgo ticību, kas, lai arī dzīvo dažādās vietās un ārēji pieder dažādām konfesijām, vienā balsī atkārto: “No žēlastības jūs esat pestīti ticībā” (Ef.2:8).