Aktīva un pasīva taisnība

“Ir daudzi taisnības veidi – politiskā, filosofiskā, juridiskā – vai arī cilvēku tradīcijas baznīcu priekšrakstos un ceremonijās. Tas visas tālāk sniegt var ģimenes tēvi vai skolotāji, ja vien tās nekalpo grēka gandarīšanai un izlīgumam ar Dievu. Bez šīm ir vēl taisnība, kādu to māca Mozus dekalogā; to arī mēs mācām pēc mācības par ticību.”

“Pēc visām šīm taisnībām tomēr ir kristīgā taisnība, kas no visām citām rūpīgi jāatšķir. Iepriekš minētie taisnības veidi, ciktāl tie nāk no ķeizara tikumiem, pāvesta tradīcijas, var gan arī būt Dieva dāvana. Jo darbu taisnība visnotaļ ir Dieva dāvana, kā arī visi darbi. Taču taisnība, ko mēs darām, nav kristīgā taisnība, un mēs ar to netiekam taisni. Kristīgā taisnība ir tieši pretējais; tā ir pasīva, kur mēs paši nedarām neko, bet gan ļaujam sevī rīkoties kādam citam, tas ir, Dievam. Pasaule to nevar saprast: “Tas paslēpts mistērijā” (1.Kor.2:7). Pat kristieši to saprot tikai ar grūtībām, tāpēc ka viņi nesaskata, kā tam jānotiek. Taču šī atšķirība labi jāapdomā. Arī es pats to vēl nesaprotu.”

Tāpat kā bauslības un evaņģēlija atšķiršanā, teoloģijas profesors Mārtiņš Luters apliecina, ka viņš pats nesaprot to, ko māca. Tas nozīmē, ka to, kas šeit notiek, nevar mācīt teorētiski; to var uzzināt, pieredzēt tikai praktiski pārbaudījumos, ticības cīniņos, caur Svēto Garu lūgšanās (Rom.8:26).