Par kristiešu taisnību un svētdarīšanu
Kad cilvēks ir patiesi atmodināts, bet nav vēl īstā Evaņģēlija ticībā un brīvībā, tas ir bailīgs, smagnējs, vājš, joprojām būdams baiļu vergs.
Kā to rāda Pāvils — mēs vēl nespējam nest augļus Dievam, nespējam kalpot pēc jaunā Gara, jo mēs vel neesam miruši Bauslībai un darīti brīvi Viņam, kas turēja mūs ieslodzītus (Rom.7:23).
Tad, kad es ticībā 1īdz ar Pāvilu varu sacīt: “Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam” (Gal.2:19) — es esmu centies piepildīt Bauslību, lai botu taisns, bet palicis kaunā, arvien vairāk apsūdzēts, apjucis, vājš, nespēcīgs, salauzts, un tad es nomiru. Tomēr visu, ko esmu meklējis, es atradu kādā citā — Krista. Viņā es tagad esmu taisns, šķīsts un glābts. Viņš ir mana taisnība.
Pēc tam es domāju, ka tālāk mans uzdevums ir svētdarīt sevi un šajā ziņā pielikt lielas pūles. Es domāju, ka tagad man jālūdz un jācīnās, un tas jādara par savām rūpēm un savu darbu; bet arī šajā lietā es kļūdījos, jo pats nekā nespēju, nespēdams nedz ticēt, nedz lūgt, nedz pats no sevis domāt ko labu, kā vien to, ko Tas Kungs ik brīdi pats manī radīja. Tad es pamanīju, ka arī mana svētdarīšana bija Tā Kunga brīvā žēlastība un dāvana, bet es pats nebiju nekas. “..nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal.2:20).
Kad Kristus ir šādi kļuvis par manu taisnību un svētdarīšanu un es it visās lietās esmu kļuvis atkarīgs no Viņa, tikai tad visā patiesībā manī notiek svētdarīšana un vecā cilvēka krustā sišana, kad notiek ne tikai miesas ārējo izpausmju notušēšana, bet arī vecā cilvēka pašas sirds un dzīves iekšēja izpostīšana, savtības, iedomības un patmīlas iznīcināšana.
Ar veco cilvēku šeit domāts viss ļaunais, kas pēc dabas ir iedzimis mūsos kā Ādama mantojums. Pirmais un būtiskākais no pieminētajiem ir savtīgums, patmīla un iedomība, jo tā bija čūskas īpaši iesētā sēkla, kad tā sacīja: “..jūs būsit kā Dievs..” (1.Moz.3:5).
No šī avota plūst atbaidošas grēka straumes visās cilvēka dabas izpausmes, kas kopš tā laika atklājas cilvēka prātā, vēlmēs, domās, vārdos un darbos kā lepnība, Dieva aizmiršana, pašpārliecinātība, neticība, sirds vēsums, nepaklausība, kārīgums, nešķīstums, augstprātība, dusmas, nepacietība, viltība, naids, skaudība, alkatība, neīstums, melīgums, aprunāšana un citi grēki un netikumi. Tāds izskatās vecais cilvēks.
Turpretī jaunais cilvēks, kam mūsos ir jāveidojas un jāpieaug, ir jaunais radījums, kas dzimis sirdī ar ticību un kas ir līdzdalīgs Dieva dabā (2.Pēt.1:4), un tas izpaužas mūsu jaunajās bērna attiecībās ar Dievu, bērna paļāvībā, mīlestībā, laipnībā, pazemībā, dievbijībā un bailēs no grēka, mīlestībā uz Dieva baušļiem, svētumu un taisnību, pieticību, tīru dzīvi, lēnību, krietnumu utt., ko mēs visā pilnībā īpaši varējam vērot Kristū, kas bija Dieva būtības atspulgs.
Līdzīgās e-publikācijas