Mēles grēki

Tagad esam nonākuši pie baušļa, ko neievēro un nepilda gandrīz neviens. To vienmēr ir ļoti grūti noformulēt un izteikt tā, lai cilvēki patiešām to uztvertu nopietni. Piektajam, sestajam un septītajam bauslim vismaz ir tā priekšrocība, ka par šiem grēkiem runā laicīgā valdība un gandrīz visi cilvēki virs zemes.

Bet kāds gan sliktums, ka cilvēks pakustina mēli, šo mazo ķermeņa daļu, nicinādams savu tuvāko? Tā jau ir tikai divu draugu privāta saruna. Kas uzlauž citu atslēgas un nolaupa naudu, tas saņem bargu sodu. Kas izlej asinis, tas top ieslodzīts. Un šie ļaudis tiek uzskatīti par lieliem noziedzniekiem. Turpretī tas, kas tikai runā un pakustina mēli, pat ja tas nolaupa savam tuvākajam to, kas tam dārgāks par naudu un pašu dzīvi – viņa labo vārdu un reputāciju, tas nemaz netiek uzskatīts par lielu pārkāpēju un noziedznieku un tādam nav jāsaņem sods un nosodījums.

Tādos gadījumos mēdz sacīt: “Tie jau tikai daži vārdi, kas pasprukuši pār lūpām.” Bet Svētajos Rakstos ir teikts: zaglis un aprunātājs ir vienlīdz ļauni! “Nepaliec par neslavas cēlāju ļaužu valodās un neglūni no slēpņa! Pār zagli gulstas kauns, skaudrs nosodījums – pār divkosi”, “labāk būt zaglim nekā melot bez mitas, kaut arī bojā ies abi, tā rīkojoties” (Sīr.5:14; 20:25).

Mēles grēki mēdz būt tik smalki, viltīgi un nemanāmi, ka nereti ienaidnieks pieviļ pat citkārt labus kristiešus, ievedot tos mēles grēkos un uzdodot šo izplatīto grēka paradumu par sīkumu. Šiem kristiešiem ir būtiski un noderīgi pārdomāt, pirmkārt, to, cik lielas lietas mazā mēle paveic, un, otrkārt, ir jāsaprot lielais mīlestības bauslis, kas apkopo visus otrā galdiņa baušļus: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums darītu, jums jādara arī viņiem (Mt.7:12). Bet visu, ko negribat, lai cilvēki darītu jums, to nedariet arī viņiem.

Attiecībā uz pirmo – sīkās un neievērojamās mēles darbiem – pieminēsim tikai lielākos un briesmīgākos darbus, ko apraksta arī apustulis Jēkabs: “Ja zirgiem liekam iemauktus mutē, lai tos darītu sev paklausīgus, mēs valdām līdz arī visu viņu augumu. Lūk, arī laivas, lai gan tās ir tik lielas, un skarbi vēji tās mētā, jo sīka stūre tās vada, kurp tiecas vadītājs. Tāpat arī mēle ir mazs loceklis un veic lielas lietas. Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un arī mēle ir kā uguns, netaisnības pasaule, mēle ir likta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un aizdedzina dzīves ritumu, jo pati ir elles aizdedzināta” (Jēk.3:3–6).

To piedzīvojam ikdienā! Miega gars ir pārņēmis cilvēku savā varā, un viņš pat īsti neapjēdz, ko redz savu acu priekšā: visā pasaulē nekas nepaveic tik lielus darbus – vai uz labu, vai ļaunu – kā tieši mēle un vārdi. Visa Dieva valstība virs zemes ir radusies Dieva vārdu spēkā, līdzīgi arī visa velna trakošana virs zemes norisinās viņa velnišķo vārdu spēkā.

Ikviena asiņaina kara izcelšanās ir neredzamā veidā nākusi no kādām sirdīm, domām un vārdiem. Ikviens rūgtuma izraisīts nemiers mājās vai kaimiņu starpā ir cēlies no mēles, kas ir elles aizdedzināta. Viss apstulbums, visi maldi un cīņas virs zemes ceļas no vārdiem. Tas ir kā liels kuģis, saka apustulis, ko vada maza stūre! Cik gan daudzu cilvēku dzīves, jā, tautu un zemju kuģu nav griezusi un vadījusi šī mazā stūre, mēle!

“Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu!” – Jā, lielu pilsētu, pilnu ar dārgumiem, var aizdedzināt maza uguns liesmiņa un sīka dzirkstelīte, tā ka pilsēta pārvēršas par pelniem. Nereti laimīgu kopību un patīkamu sabiedrību, kas laika pretešķības pārvarējusi ar mīlestību, uzticību un mieru, pēkšņi izposta kādas indīgas mēles, iededzot naida un ļaunu aizdomu uguni un nolaupot agrāko prieku! Cik gan daudz spēj izdarīt daži vārdi! Tā ir pirmā lieta, kurai būtu jāmodina nopietna modrība attieksmē pret savu mēli.

Otrkārt, tev jādomā arī par to, cik rūpīgi tu pats pievērs uzmanību ikvienam vārdam un izteikumam, kas sacīts par tevi. Ja kāds tev veltījis kādu netīkamu vārdu vai spriedumu, tu nevēlies paciest ne mazāko nievājumu un uz vairākām dienām vari pazaudēt prieku, ciezdams negulētas naktis un rūgtas domas.

Šeit pieminēsim ķēnišķo likumu no paša Kunga mutes: “..visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem” (Mt.7:12). Ja tu neņem vērā šos Kristus vārdus, vai vispār ir jēga raizēties kaut par vienu vienīgu Dieva vārdu? Kāds labums greznoties ar dievbijību, ja tu neievēro pašu svarīgāko baušļu būtību?

Saskaņā ar tavu reliģiju un garīgumu, tu varbūt nevienu nenogalini, taču laulības pārkāpšanu uzskati par pieņemamu, vai arī tu nepārkāp laulību, bet aizraujies ar zagšanu. Iespējams, tu nezodz, bet nicini augstāko no baušļiem – mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Kāds gan tev labums no tā, ka turi iepriekšējos trīs baušļus, bet nevērīgi pārkāp astoto bausli, apmelo, nodod, aprunā un cel neslavu savam tuvākajam! Ja kāds pilda visu Bauslību, bet vienu bausli pārkāpj, tas ir vainīgs visas Bauslības priekšā (Jēk.2:8-9).

Tev jāzina, ka viss tavs garīgums Dieva priekšā nav nekas cits kā atbaidoša liekulība, tāpēc ka tu negodā nedz pašu Dievu, nedz arī Bauslības garu un būtību, mīlestību. Astotais bauslis mums kļūst nozīmīgs tikai tad, ja paturam acu priekšā Dievu un saglabājam sirdī mīlestību. Taču to visu sakām, lai atgādinātu baušļa būtību un redzētu Dieva doto pavēli: “Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tuvāko.”