:: e – BAZNICA ::

Laika nozīme mūsu personīgajā pestīšanā

Laiks kalpo žēlastībai. Attiecībā uz katru atsevišķo cilvēku, tas nozīmē: savas dzīves laikā viņš var saņemt Dieva žēlastību, ja vien viņš nepalaiž garām pēdējo iespēju, nocietinot savu sirdi. Cilvēks top tiesāts tādēļ, ka viņš nav pieņēmis Dieva piedāvāto iespēju, kad Dievs viņu ir uzrunājis (Lk.19:41-44; Mt.23:37-39).

Taču ir saistīta arī ar mūžīgām lietām. Vārdus “mūžīgs” un “mūžība” stingri ņemot, var attiecināt vienīgi uz Dievu. Tā kā Viņš “bija”, pirms pastāvēja pasaule un cilvēks, Viņš ir mūžīgs šī vārda vistiešākajā nozīmē: Viņš ir tas, kurš pastāvēja pirms visiem laikiem, un tas, kurš pastāvēs, kad visi laiki būs beigušies (Ps.90:2; Jes.40:28). Tāpēc Viņš tiek saukts arī par “sākumu un galu” (Atkl.22:13; Jes.43:10).

Vārdu “mūžīgs” lieto arī runājot par lietām, kas raksturo Dieva personu un Viņa darbus. Viņa cilvēces pestīšanas plāns pastāv jau kopš mūžības, jo savā tālredzībā Viņš zināja, ka cilvēks kritīs grēkā. Tādējādi arī Viņa pestīšanas plāns ir “mūžīgs” (Ef.1:9; 3:9; Kol.1:26; Ezr.37:26). Un līdzīgā veidā arī cilvēki, kas radīti “laikā” un savas šis pasaules dzīves laikā tik daudzos veidos ierobežoti, tiek iesaistīti mūžībā. “Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi možam dzīva tajos, kas Viņu bīstas” (Ps.103:17), un tāpēc arī cilvēkiem iespējams saņemt mūžīgo dzīvību.

Dievs to dod visiem tiem, kas vienojas ar Kristu Viņa svētajā Baznīcā (Jņ.17:3). Bet mums jāatceras, ka mūžīgā dzīve sākas jau šajā dzīvē. Tas pierāda, ka “laiku” un “mūžību” nedrīkst saprast kā pilnīgi pretējus jēdzienus, izslēdzot jebkādas to savstarpējās saistības iespējas. Gluži otrādi, kristīgā mācība atklāj: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ.3:36) jau šajā laikā. Protams, jāapzinās, ka ticīgais saņem tikai mūžīgās dzīvības sākumu. Tā turpināsies, kad šīs pasaules laiks būs izpildījis savu pienākumu un pāries mūžībā (Fil.3:12; 1.Kor.13:8-12).

“Labā vēsts” – Evaņģēlijs – uzrunā mūs šeit un pašlaik. Tieši tādēļ “laikam” ir tik liela nozīme attiecībā uz mums. Laiks, kurā mēs dzīvojam, izvēršas par “vislabvēlīgāko laiku” (2.Kor.6:2). Kad tas notiek, katrs laiks un vieta, ikkatra cilvēka sirds var kļūt par jaunu Betlēmi, Nācareti, Jeruzalemi, Kapernaumu, Horazinu un Betsaidu, jo tur mājo Jēzus Kristus. Tas nozīmē, ka tur tiek sludināta “prieka vēsts nabagiem” (Lk.4:18-19). Bet, ja vēsts netiek uzņemta tā, ka atvētlētais laiks kļūst par “žēlastības gadu”, žēlastības vietā nāks tiesa, tu neesi atzinis savu apžēlošanas laiku” (Lk.19:41-44). Vārda “laiks” vissvarīgākā nozīme ir šāda: tas ir posms cilvēka dzīvē, kad viņš piedzīvo mūžīgā Dieva žēlastību (Lk.19:41-44).