Priekšpēdējās lietas un žēlastības laiks

Dieva attaisnojošais vārds ir galējais vārds laikā.

Bet vienmēr pirms tā ir priekšpēdējās lietas – kādas darbības, ciešanas, kustība, nodoms, sakāve, aizstāvēšana, cerēšana – īsi sakot, tas ir burtiski laika sprīdis, kas ir pirms tā.

Attaisnot var vienīgi to, kam laikā jau bija izvirzītas apsūdzības. Attaisnošanas priekšnoteikums ir, ka radībai jākļūst vainīgai. Viss laiks nav žēlastības laiks. Bet tagad – tieši tagad un beidzot tagad – “Redzi, tagad ir pestīšanas diena.” [2.Kor.6:2]

Žēlastības laiks ir pēdējais laiks tādā nozīmē, ka neviens nevar vairs izlīgt ar tālāko, vārds pēc Dieva vārda, kas mani mierina tagad.

Ir Dieva pieļaušanas, gaidīšanas un sagatavošanās laiks, un ir arī noslēdzošais laiks, kas tiesā un izbeidz priekšpēdējās lietas.

Lai dzirdētu noslēdzošo vārdu, Luteram bija jāizdzīvo klostera dzīve, Pāvilam ar dievbijību jānostājas bauslības priekšā, un pat zaglim bija jāpiedzīvo spiedums un krusts. Viņiem bija jāmēro ceļš, pilnībā jādodas caur priekšpēdējām lietām, viņiem bija jānoslīgst ceļos zem to smaguma.

Bet raugi, noslēdzošais vārds nebija viņu uzvaras vainags, bet gan pilnīga nošķiršanās no priekšpēdējām lietām.