Bauslības laiks un žēlastības laiks nomaina viens otru
26.03.2019 Autors: Dr. Mārtiņš Luters e-apceres
“Mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.” [Gal.3:23]
To Pāvils saka par apsolījuma piepildīšanās laiku, kad nāca Kristus. Taču tev šie vārdi jāattiecina ne tikai uz to laiku, bet arī uz tavu sirdi; jo tas, kas vēsturiski notika tolaik, kad nāca Kristus, kas atcēla Bauslību un cēla gaismā brīvību un mūžīgo dzīvību, tas pats ik dienu garīgā veidā notiek ikvienā kristīgā cilvēkā, kurā Bauslības laiks un žēlastības laiks atkal un atkal nomaina viens otru.
Bauslības laiks ir tad, kad Bauslība mani dzen, moka, skumdina un ved pie grēka atziņas, reizē vairodama manu grēku. Tādā brīdī Bauslība darbojas savā īstajā lietojumā, ko kristietis atkal un atkal jūt visu savas dzīves laiku. Tā Pāvilam bija dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, kas viņu sita ar dūrēm.
Tik labprāt viņš būtu pacēlies pāri visām bailēm, tādēļ būtu vēlējies kļūt brīvs no šī kārdinājuma. Taču tas nenotika.
Šo cīņu savā dzīvē iepazīst ikviens kristietis.
Žēlastības laiks ir tad, kad sirds atkal gūst mierinājumu un stiprinājumu Dieva apsolījumā un žēlsirdībā, sacīdama (Ps.42:6): “Kāpēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī?”
Tādēļ brīdī, kad esi Bauslības izbiedēts, saki tā: dārgā Bauslības kundze, tu neesi viena un neesi vienīgā; man bez tevis ir vēl kas lielāks un labāks, proti, žēlastība, ticība, svētība utt. Tās mani neapsūdz, nebiedē un nenolād, bet mierina un mudina sagaidīt visu labo, apsolot drošu uzvaru un pestīšanu Kristū.
Līdzīgās e-publikācijas