:: e – BAZNICA ::

Pakļautība un nebrīve mantiniekam nāk par labu

“Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam.” [Gal.4:1-2]

Tu redzi, kā Pāvils ir iededzies, pūlēdamies atgriezt galatiešus uz pareizā ceļa, tāpat arī — kā viņš runā par šo lietu, izmantodams visspēcīgākos pierādījumus, kuri ņemti no viņa paša pieredzes — par Ābrahama piemēru, par Rakstu liecībām.

Mēs redzam, ka viņš lietu aplūko vairākas reizes, atkal un atkal no jauna. Iepriekš apustulis jau gandrīz pabeidza sarunu par attaisnošanu, secinādams, ka Dieva priekšā cilvēki tiek attaisnoti tikai ar ticību. Taču, tā kā Pāvilam ir ienācis prātā piemērs par laicīgā īpašuma mantinieku, kurš vēl ir bērns.

Pāvils veltī visas pūles un izturas pret galatiešiem ar savdabīgu svētu viltību, lai viņus sagūstītu.

Tādēļ apustulis, aplūkojis līdzību par cilvēka testamentu, par cietumu un audzinātāju, norāda arī šo labi pazīstamo līdzību par mantinieku. Ir ļoti noderīgi, ja, sniedzot mācību, skolotājs ir gatavs minēt līdzības un piemērus. Ne tikai Pāvils, bet arī pravieši un Kristus tos ir bieži izmantojuši.

Apustulis saka: jūs redzat, ka pilsoniskajos likumos ir noteikts: mantinieks, kas ir visu sava tēva īpašumu mantinieks, bērnībā vēl ir kalps.

Tie viņam neuztic īpašuma pārvaldīšanu, bet piespiež kalpot, tā ka viņš, dzīvodams pats savā īpašumā, ir gluži kā kalps.

Šī pakļautība un nebrīve mantiniekam nāk par labu, jo citādi viņš savas nezināšanas dēļ aizlaistu visu īpašumu zudumā. Turklāt mantinieka nebrīve nav pastāvīga un paliekoša — noteikta laika tā beidzas, un šo laiku ir noteicis tēvs.