Laiks un nāve

Grēks paliek grēks, nokavēts paliek nokavēts.

Tā ir patiesība, kas mums visiem mūsu dzīvēs ir maksājusi lielāko daļu asaru un maksās arī nākotnē. Noticis ir noticis uz visiem laikiem.

Bet ir vēl kas cits, kas izraisa bailes, proti, ka nemēdz būt apstāšanās mirkļi, viss iet tālāk mūžīgā maiņā, un uz noteiktu mērķi, proti, uz nāvi.

Bez žēlastības laiks dodas tālāk, pāri svētlaimes un prieka brīžiem. Pasaules prieki paiet, jo pasaule paiet. (1.Jņ.2:17)… kas gan ir slava, kas ilgst pāris gadsimtu vēstures gaitā Dieva pasaulē, raugoties uz sensenajām zvaigznēm?

Kas gan ir visa kultūra, viss skaistums, viss cilvēku spēks raugoties uz mūžīgo skaistumu, un uz bezgalīgo Dieva spēku?

Puteklis, jūras piliens, lapa ko pūš vējš, nekas.

Zeme zūd un pasaule paiet, pār tām valda laiks, tas nozīmē, sakot skaidros vārdos- nāve.

Laiks un nāve ir viens un tas pats. Pasaule ir miršanas un nāves pasaule. Viss, kas te notiek ir tikai priekšpēdējais iepretī pēdējam, nāvei.

Tāpēc dzīve un prieks un jautrība nav pēdējais vārds pāri pasaulei, bet gan pagājība un nāve.