Ko darīt, lai tiktu Debesīs?
18.11.2009 Autors: Markku Särelä e-refleksijas
Apustulis Pāvils neatlaidīgi māca, ka mūsu glābšanas pamatā ir vienīgi tas, ko Jēzus Kristus ir paveicis mūsu vietā.
Pāvils raksta: “No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem – lai neviens nelielītos.” [Ef.2:8-9] “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” [Gal.5:4] “Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” [Rom.10:4] “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” [Rom.3:28] “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. [Rom.5:8] Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” [Rom.4:5] Vairākkārtīgi apustulis Pāvils atceļ mūsu darbiem jelkādu nozīmi pestīšanā.
Bībele ir vienota. Kā par darbiem runā apustulis Pāvils, tāpat raksta arī citi apustuļi. Tomēr kādi cilvēki ir pretējās domās, jo Jēkaba vēstulē ir vārdi, kas it kā liek domāt pretēji. Jēkabs raksta: “Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.” [Jēk.2:24] Lai gan šeit skaidri redzama pretruna, tomēr pretrunu nav! Kādēļ tā?
Pāvils runā par to, kā mūs attaisno Dieva priekšā, jeb kā mēs tiekam darīti Dievam tīkami. Tas notiek žēlastībā, laipnībā un bez darbiem. Jēkabs, savukārt, runā par to, kā mūsu attaisnošana redzama cilvēku priekšā.
Tā kā pašu ticību redzēt nevar, tad var redzēt tās augļus, proti, darbus. Jēkabs aicina: “Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem.” [Jēk.2:18] Attiecīgi, runāts tiek par savas attaisnošanas apliecināšanu cilvēkiem.
Pāvils un Jēkabs runā par atšķirīgiem jautājumiem, lai gan lieto līdzīgus vārdus. Pāvils vēršas pret tiem, kas vēlas ar saviem pašu pūliņiem nopelnīt Debesis. Jēkabs brīdina no aplamām iedomām, ka ticību un Dieva žēlastību varētu savienot ar darbiem, kas nepārprotami liecina par neticību.
Tādus Jēkabs uzrunā īpaši asi, jo tādiem ticība ir mirusi. Patiesa ticība dzemdina mīlestību. Glābjošā ticība nav vienīgi vēstures un mācības teorētiska zināšana, bet gan paļāvība glābjošajam vārdam. Mirusi, neīsta un iedomāta ticība neglābj! Mūs izglābj ticība, kas rada labus darbus, bet nevis tādēļ, ka ticībai ir darbi. Glābšana iemantojama vienīgi žēlastībā un laipnībā, Kristus dēļ, ticībā uz Jēzus Kristu.
Mums nepieciešami šie abi sprediķi. Mums jādzird žēlastības Evaņģēlijs. Mūsu sirdsapziņu var mierināt nekas cits, kā vienīgi vēsts, ka Kristus jau visu ir paveicis mūsu vietā, un glābšana iemantojama žēlastībā caur ticību, bez darbiem.
Bet mums jāuzklausa arī brīdinājums. Mums sevi jāpārbauda, vai esam ticības nomodā, vai nē, vai dzīvojam ticībā, vai arī esam ieslīguši garīgā miegā.
Tāds ir Jēkaba vēsts nolūks. Nobeigumā viņš apliecina: “Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.” [Jēk.5:19-20]
« Sirdsapziņa | Apustulis Pēteris un zobens »
Līdzīgās e-publikācijas