Tavās pēdās, Pestītāj!

“Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni.” [Ef.5:1]

Pestītāj! Es, nožēlojamais un necienīgais grēcinieks, stāvu Tavā priekšā, vienīgi uzticoties Tavam apsolījumam, ka ikvienu, kas pie Tevis nāk, Tu neatraidīsi. [Jņ.6:37] Ak, cik gan daudz manu grēku nospiež Tavus plecus. Jā, tie iespiež ērkšķu vainagu Tavā miesā, Pestītāj, liekot Tev piedzīvot Dieva dusmas. Lai gan jau pagājuši divi tūkstoši gadu kopš lielās salīdzināšanās dienas, tomēr šodien, manu grēku dēļ, Dieva dusmas Tev jāpiedzīvo atkal un atkal.

Kas gan es esmu, Tu Dieva Jērs, ka piemini mani – atkrišanas un nepaklausības izdzimumu. Tu pameti Debesu godību, kur eņģeļi teica Tavu slavu. Tu, bauslības Kungs, atnāci un mūsu – bezdievīgo – vietā, piepildīji Dieva likumu. Tevi, Dieva Dēls, pienagloja pie krusta un nonāvēja, bet mani – nolādēto – svētīja. Maksa par manu grēku ir vienīgi Tavas svētās un bezvainīgās asinis un dzīvība. Ak, cik smagi ir mani grēki!

Bet tagad es varu sacīt – Ak, es svētlaimīgais! Mani grēki ir atlaisti, es esmu Dieva bērns un Debesu valstības mantinieks. Tu man esi visdārgākais, mans Pestītāj! Man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu, lai paustu visus Tavus darbus. [Ps.73:28]

Es esmu saņēmis jaunu, svētu un svētītu dzīvi. Bet toreiz, kad Tu mani sauci, vai tad es neizdomāju dažādas atrunas, un vai nejautāju visādas muļķības? Es baidījos pazaudēt savu dzīvi, savus draugus, savu cieņu, ja būšu kopā ar Tevi.

Tu, Dieva Dēls, sauci mani, bet es, grēcinieks, kaunējos no Tevis. Tu uzrādīji manus grēkus, un tad laipni mani pieņēmi. Tu, Kungs, pārliecināji mani, un es ļāvos pārliecināties, Tu mani uzvarēji, Tu biji stiprāks par mani! [Jer.20:7] Tu mani stiprināji savā žēlastībā un nesi mani uz rokām. Tu atjaunoji manus spēkus, ka varēju iet nepiekusis. Tu nesi manu krustu, gāji man pa priekšu, rādot ceļu.

Ceļš bija viegls. Man likās, ka es spēšu Tev sekot jebkur, kur vien vēlies. Bet lepnība iezagās manā sirdī. Es paļāvos pats uz saviem spēkiem, lai gan tā bija tikai un vienīgi Tava lielā žēlastība un Tavu roku spēks. Tomēr Tu mani nepameti. Tu mani vēlreiz pārbaudīji un sacīji – Vai sekosi man? Man tik ļoti to negribējās, lai gan es to īsti neapzinājos. Tiešām, es negribēju no Tevis novērsties, bet savā pārgalvībā es atstāju savu krustu un aizmirsu Tavu vārdu. Ak, mana patmīlība! Ak, mans egoisms. Ak, Tava mīlestība un pacietība!

Ik rītu Tava žēlastība ir atkal jauna. Tu mani pārliecināji Tev sekot. Un es, nožēlojamais un pretīgais zemes tārps, kas nav cienīgs saukties par cilvēku, kopā ar Tevi, iemantoju neaprakstāmi brīnišķīgu dzīvi.

Un nu Tu man jautā – Vai tu mīli mani? Kā man gribētos Tev, Pestītāj, atbildēt no sirds un patiesā sajūsmā. Bet, kad mana nolaidība un vājums ir manu acu priekšā, es nespēju pacelt acis. Man ir kauns, Pestītāj! Bet, kad es pieminu Tavu mīlestību, tad es skatos Tavās acīs lūdzot piedošanu. Tu zini, Kungs, visas lietas. Tu zini, ka Tu man esi ļoti dārgs. Kur lai es eju bez Tevis? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.

Tu man mācīji pašaizliedzību un uzupurēšanos. Bet uz dzīvību ved biedējošs biezoknis un šaura taka. Retais tur staigā. Bet platais ceļš, ko daudzi mīl, ved mūžīgā nāvē.

Jēzu, dod spēku iet Tavās pēdās! Lai Tavs spēks parādās manī, nespēcīgajā cilvēkā. Savaldi manu prātu un atļauj man iet tur, kur Tu vedīsi mani savā žēlastībā.

Un vēl vienu lietu izlūdzos Tev. Apslēp savu vaigu manu grēku priekšā un izdzēs manus pārkāpumus līdz pēdējam. Radi manī jaunu un šķīstu sirdi, un atjauno manī pastāvīgu garu. Neraidi mani prom no sava vaiga, un neatņem man savu Svēto Garu. Āmen.