Lai nepaļaujamies uz sevi pašiem

“Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: “Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju starpā.”” [1.Moz.34:30]

Kur tad ir ticība? Vai Jēkabs ir domājis par apsolījumiem? Kādēļ viņš savā sirdī nedomā tā: tu taču esi cīnījies ar Dievu un cilvēkiem un esi uzvarējis – cik daudzkārt vieglāk uzveiksi apkārtnē dzīvojošās tautas!? Tas viss Jēkabam ir aizmirsies. Kārdinājums ir aprijis brīnišķīgos apsolījumus un skaistās ticības uzvaras. Tomēr Jēkabs vēl nekrīt izmisumā, kaut arī ir ļoti līdzīgs izmisuma pārņemtam cilvēkam. Viņš vēl nezaudē paļāvību uz Dievu un nekļūst neticīgs, lai gan tā varētu šķist. Tas ir pārbaudījums, – kā arī Sv. Pāvils (2.Kor.1:8-9) pats par sevi saka: “Mūsu bēdas bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā, ka paši pie sevis nopratām, ka mums bija jāmirst, lai nepaļaujamies uz sevi pašiem, bet uz Dievu, kas miroņus uzmodina.” Svētajiem jātiek šādi pārbaudītiem, iemestiem elles dziļumos un no turienes atkal vestiem Debesīs.

Jēkabs arvien saglabā kvēlojošo degli savā sirdī. Kad viņam tiek pastāstīts, ka Simeons un Levijs apkāvuši un izlaupījuši visu pilsētu, viņš ir ļoti bēdājies, jo ir ticis nonāvēts tik daudz ļaužu. Nav šaubu, ka Jēkabu mocījis liels vājums; ja viņš būtu bijis viens savā istabā, tad būtu ar asarām lūdzis, sacīdams: mīļais Kungs Dievs.

Šī lūgšana ir uzklausīta – atbilstoši apsolījumam; jo Jēkabam ir bijis ticības jeb žēlastības un lūgšanas gars.