Nespēja sevi visu upurēt Kristum

“Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Un Viņš tam sacīja: “Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus.” Tas saka Viņam: “Kurus?” Un Jēzus sacīja: “Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību; godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Jauneklis saka Viņam: “To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?” Jēzus tam sacīja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.” [Mt.19:16-22]

Šodienas tekstā mēs satiekam jaunu vīrieti, par kuru vairums ļaužu teiktu, ka viņam ir viss, kas cilvēkam nepieciešams priekš pilnīgas laimes. Viņš bija bagāts. Viņam bija pietiekami līdzekļu, lai baudītu visus pasaules priekus. Viņam bija īpašs stāvoklis sabiedrībā. Lūkas evaņģēlijā teikts, ka viņš bija augsts vīrs, vietējās varas pārstāvis, pat priekšnieks [Lk.18:18]. Viņš bija jauns vīrietis arī ar perfektu raksturu un nevainojamu uzvedību. Un tāpēc, nenosarkdams, viņš uzdrīkstējās teikt, ka kopš jaunības ir ievērojis baušļus, it īpaši no ceturtā līdz astotajam.

Vai šādam jaunam vīrietim nevajadzēja būt laimīgam? Taču šis jaunais cilvēks tāds nebija, jo viņš nezināja, vai arī Dieva acīs viņš ir pilnīgs un vai pēc nāves viņš tiks izglābts. Šī nenoteiktība nedeva viņam mieru. Viņš baidījās, ka, iespējams, drīz viņam būs jāatstāj viss šis godpilnais stāvoklis un ka tad viņš var tikt pazudināts un ka tikmēr pasaule tāpat nesniegtu viņam pilnvērtīgu apmierinājumu ar visām tās mantām, priekiem un triumfu. Šāds dvēseles stāvoklis viņu bija satraucis, un viņš vēlējās dzirdēt Kristus pamācību sev. Tāpēc, kad kādu dienu Kristus atradās tuvumā, viņš devās pie Viņa, nokrita Viņa priekšā un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Viņš noteikti uzskatīja Kristu par pravieti, taču nevis par Dieva Dēlu, bet gan tikai par cilvēku. Kristus viņam pārmeta, ka viņš Viņu sauc par “labu”, norādot, ka neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievs. Turklāt Kristus zināja, ka šis jaunais vīrietis joprojām nav pareizi sapratis savu stāvokli – domādams, ka ir labs un nevis grēcinieks, kam nepieciešama pestīšana. Tādējādi Viņš jaunajam vīrietim teica, ka viņam ir jātur un jāievēro baušļi. Kad jaunais cilvēks atbildēja, ka viņš jau no mazotnes ir perfekti pildījis baušļus, Kristus viņam uzlika pārbaudījumu – tā, lai viņš iemācītos sevi izvērtēt pareizi. Uz jautājumu: “Kā man vēl trūkst?” Kristus atbildēja: “Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ.” Kas šeit īsti notika? Šis ir dzīvs pierādījums tam, ka jauni vīrieši, kuri jau kopš jaunības nenodod sevi kalpošanai Glābējam, paliek nelaimīgi neatkarīgi no pārējām priekšrocībām. Bagātais jauneklis nespēja sevi visu upurēt Kristum, un viņš aizgāja bēdu pilns.

Ja jaunietis jau kopš savas jaunības velta sevi kalpošanai Glābējam, viņš ir patiesi laimīgs. Prieks ienāk viņa sirdī, un dievišķā žēlastība padara viņu pārliecinātu. Viņš priekpilni raugās nākotnē ar cerību pilnu skatienu. Dieva svētība pavada visus viņa darbus, un kristiešu mīlestība ir bagātīgs aizstājējs pasaules draudzībai, kuru viņš ir pametis. Kā debesjumā uzlecošā saule krāšņi apzeltī kalna virsotnes un zelta stariem izgaismo ieleju, tāpat arī Debesu žēlastības saullēkts padara dzīves rītu par priekpilnu brīdi, ar Dieva gaismu pārklājot jaunības kalnus un lejas.