Vislielākā gudrība

Kas vēlas kalpot, tam vispirms jāmācās domāt par sevi kā par niecību.

“Netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt” (Rom.12:3).

Ķempenes Toms sacījis:

Pašam sevi labi pazīt un domāt zemu par sevi tas ir augstākais un derīgākais uzdevums. Neko no sevis neiedomāties un – tieši otrādi – būt augstās domās par citiem – tā ir vislielākā gudrība un pilnība.

“Neliecieties paši gudri esam!” (Rom.12:17) Tikai tas, kurš dzīvo no tā, ka Jēzus Kristus viņam piedevis grēkus, pareizā veidā nevērtēs sevi augstu un zinās, ka tad, kad Jēzus viņam piedeva, viņa gudrība beidzās. Viņš atceras pirmo cilvēku gudrību; tie gribēja zināt, kas ir labs un kas ir ļauns, un šī gudrība tos pazudināja.

Pirmais, kurš piedzima uz šīs zemes, bija brāļa slepkava Kains. Tāds ir cilvēku gudrības auglis.

Tā kā kristietis pats sevi vairs neuzskata par gudru, viņš arī nevērtēs augstu savus paša plānus un uzskatus, jo zinās ir labi, ka attiecībās ar tuvākajiem tiek lauzta paša griba. Viņš būs gatavs tuvākā gribu uzskatīt par svarīgāku un vajadzīgāku.

Kādēļ gan lai nāktu par ļaunu, ja plāni izjūk? Vai kalpot savam tuvākajam nav labāk kā uzspiest savu gribu?