Palīdzi sev, kāp no krusta zemē!

“Citus Viņš ir pestījis, bet sevi pašu Viņš nevar pestīt,” tā vienā no Ciešanu stāsta epizodēm Jēzu apsmēja rakstu mācītāji. Viņi izaicināja Jēzu: “Palīdzi pats sev un kāp no krusta zemē!” Šie vārdi bija skarbi un nežēlīgi, tomēr tajos ir atrodama arī kāda svarīga patiesība.

Rakstu mācītāji bija pareizi novērojuši, ka Jēzus bija ļoti daudziem palīdzējis, daudzus pestījis. Paši neapzinoties, viņi saviem laikabiedriem un visām nākamajām paaudzēm apliecināja, ka Jēzus savā dzīvē bija “ceļojis apkārt, darījis labu un visus dziedinājis”. Taču tagad par to tika izsmiets.

Vai esat dzirdējuši teicienu: katrs spriež pēc savas samaitātības pakāpes? Tā vietā, lai novērtētu Jēzus labos darbus, viņi par tiem smējās. Būtībā Jēzum tika pārmests: kāpēc Viņš nerīkojas kā egoists, kāpēc Viņš nerūpējas pats par sevi? Mēs taču visi tā rīkotos – vispirms glābtu paši sevi un tikai tad varbūt palīdzētu kādam citam. Tāda ir mūsu ačgārnā, egoistu loģika.

Taču Kristus atšķiras no visiem citiem. Viņš nerīkojās kā egoists. Lai saprastu, kas ir Jēzus, mums rūpīgi jāaplūko Viņa dzīve un darbi. Un mēs viegli pamanām to pašu, ko redzēja rakstu mācītāji: Viņš rūpējās nevis par sevi, bet par citiem. Jēzus dzīvoja pašaizliedzīgu dzīvi visu cilvēku glābšanai.

Piemēram, reiz, kad Viņa sekotāji bija izsalkuši un izbadējušies, Jēzus tos brīnumainā veidā pabaroja. Taču, gavēdams un būdams izsalcis tuksnesī, Jēzus atvairīja kārdinājumu pārvērst akmeņus par maizi. Savu dievišķo, pārdabisko spēku Viņš lika lietā tikai tad, kad vajadzēja palīdzēt citiem. Tāda bija Jēzus dzīves sūtība: Viņš dzīvoja nevis sev, bet citiem.

Vienā ziņā smējējiem toreiz nebija taisnība: Jēzum bija pa spēkam sevi izglābt. Ja vien Viņš gribētu, Viņš spētu nokāpt no krusta. Bet Viņš izvēlējās to nedarīt, jo tam būtu pavisam bēdīgas sekas. Tad mums vairs nebūtu Glābēja un savu grēku dēļ mēs būtu lemti pazušanai. Tieši mūsu glābšanas dēļ Viņš ļāva sevi piesist krustā un, upurēdams sevi, izpirka visus mūsu grēkus.

Līdzās Jēzum krustā tika piesisti divi noziedznieki, katrs sava pusē. Viens no viņiem zaimoja Kristu, piebalsodams citiem smējējiem: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs.” Taču otrs noziedznieks bija redzējis Jēzus pašaizliedzīgo izturēšanos un nesavtīgo mīlestību pret cilvēkiem. Viņš bija dzirdējis Jēzus piedošanas pilno lūgšanu par saviem vajātājiem un sāka ticēt, ka Jēzus tiešām ir nācis, lai palīdzētu citiem.

Kaut arī šis vīrs bija izniekojis savu dzīvi, darīdams daudz ļauna, un tagad savu grēku dēļ mira pie krusta, viņš uzdrošinājās nākt ar lūgšanu pie Jēzus, uzticēdamies Viņa rūpēm par citiem: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un patiešām viņš saņēma apsolījumu no Jēzus, kas bija vairāk, nekā viņš uzdrošinājās cerēt: “Patiesi Es tev saku: Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.”