:: e – BAZNICA ::

Dievs piešķirs Savu godību ticīgajiem

“Mēs.. teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” [Rom.5:2]

Šie vārdi var apzīmēt arī paša Dieva godību, ko Viņš reiz piešķirs ticīgajiem. Pēc savas būtības tā ir viena un tā pati godība. Dievs patiesi mums dos no Sava paša godības. Kristus saka: “Un to skaidrību [godību], ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens: Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens” [Jņ.17:22–23]. “Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis” [Jņ.17:24]. Vai cilvēka prāts spēj aptvert visu, ko šie vārdi sola?

Te mums rūpīgi jāievēro, ka apustulis savā vēstulē vēl nebija teicis ne vārda par ticīgo svētdarīšanu un labiem darbiem, kad viņš sacīja, ka ticīgie var teikt sevi laimīgus cerībā uz Dieva godību. Viņu pestīšanas cerība nav balstīta uz svētdarīšanu, bet gan uz to, ka, “ticībā taisnotiem, mums ir miers ar Dievu” un cerība uz Dieva godību. Jaundzimuši žēlastības bērni tūlīt iegūst savu mantojumu debesīs.

Toreiz, kad apustulis Pēteris sludināja Vasarsvētku dienā, visi, kas noticēja, tūlīt ar līksmību varēja kopīgi baudīt maizi un slavēt Dievu ar vientiesīgu sirdi. Tāpat mēs lasām par etiopiešu einuhu un Filipu cietumsargu, ka arī viņi – tiklīdz bija kļuvuši ticīgi – tūlīt varēja priecāties par pestīšanu. Tiem nebija jānobriest žēlastībā vai jāsagaida ticības nestie labie augļi.

Nē, vienīgi Kristus žēlastības dēļ viņiem bija līksma un svētīga sirds. Un nevienam nevar būt šāda svētīga sirds Dieva priekšā, ja tas netic žēlastības tuvumam un godības nākšanai. Jo, ja mēs neticam godībai, kāda gan nozīme žēlastībai? Mēs gan varam ar Gara augļiem iegūt lielāku pārliecību par savas ticības īstumu, taču vispirms ticībai un cerībai ir jāsatver Dieva apsolījums – ne tikai par grēku piedošanu, bet arī par mūžīgo dzīvošanu.

Ikviens lai uzmanās no bīstamiem maldiem, it kā ticīgs Dieva bērns vēl uzreiz nebūtu gatavs doties uz debesīm, bet ka tam vispirms esot jānobriest žēlastībā un jānes Gara augļi. Tas ir aplams un bīstams viedoklis! Šāda nobriešana, protams, var nest sev līdzi lielāku godību, kā Svētie Raksti to dažviet piemin, tomēr pati Dieva valstība, dievbērnība un mantojums tiek dāvāts uzreiz – ticībā.

Un pat ja mēs simts gadu dzīvotu, arvien pieaugdami žēlastībā, mums tik un tā nebūtu vairāk iemeslu cerēt uz mūžīgo godību. Jo, tiklīdz grēcinieks nāk pie ticības un žēlastības, viņš jau tūlīt ir ietērpts kāzu drēbēs un var ieiet godībā.

Zaglis pie krusta, kas nekā laba nebija darījis, un Jānis Kristītājs, kas bija daudz pūlējies kalpošanā Kristum, – tie abi saņēma mūžīgās dzīvības dāvanu no tās pašas žēlastības. Lai arī Pāvils uzskatīja, ka kolosiešiem ir nepieciešami pamudinājumi, ko lasām vēstules trešajā nodaļā, tomēr viņš arī mudina tos sacīt pateicību Tēvam, kas viņus “darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā” [Kol.1:12].

Pestīšanas un mūžīgās dzīvības cerība nāk līdzi ticībai un žēlastībai tāpat, kā pasaulīgās mantošanas tiesības iegūst no piedzimšanas. Šī cerība mums ir ne tikai jāiemanto, bet tā mums sniedz arī lielu prieku. Šādi mēs pagodinām Dievu, un mūsu garīgie spēki tiek stiprināti cīņai. Jo pestīšanas bruņu cepure [Ef.6:17] ir svarīgs ierocis. Ja patiešām cīnīsimies par kroni, mēs ne tikai nogursim šā laika pārbaudījumos, bet mūs arī daudzkārt skars liesmojošas bultas, būs daudz ievainojumu. Un tad patiešām būs svarīgi stiprināt un atspirdzināt savu garu ar pestīšanas un mūžīgās dzīvības cerību.

Ja svētīgās debesu mājas un godības pilnais kronis vairs nav tavu acu priekšā, tad tūlīt no jauna steidzies pie svētīgās cerības mūžīgā pamata. Dievs ir uzticams un visvarens. Mūsu cerība mūs nepametīs kaunā. Pieaudz ticībā un būsi bezgala bagāts un svētīgs. Domā par visu, ko Dievs darījis kopš pasaules iesākuma, un jautā sev, vai tas iespējams, ka Dievs nav radījis cilvēku kādam augstākam nolūkam kā vien iznīcībai, kas nāk pēc laicīgām ciešanām virs zemes!

Jau cilvēka dvēseles spējas liecina par pretējo. Jo – vai tad Dievs būtu devis Savu Dēlu asiņainā nāvē vienīgi laicīga labuma dēļ? Vai Dievs būtu iedibinājis sabatu, devis Savu vārdu un sakramentus vienīgi laicīgam labumam? Ja Dievs ir sūtījis Savu Garu mūsu sirdīs, lai darītu mūs nožēlas pilnus, mierinātu un darītu mūs svētus, devis mums krustu un visus pārbaudījumus, ko ik dienas ciešam, – vai drīkstam palikt neskaidrībā par to, ko tas viss nozīmē?

Visbeidzot: vai Dievs mums devis visus mūžīgās dzīvības apsolījumus, lai beigās mūs pieviltu? “Kungs, vairo mums ticību.” Tā ir lūgšana, kas mums nepieciešama, lai “drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam” [Ebr.3:6].