Sieviete un rotas lietas

Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā,- tas ir Dievam dārgs. [1.Pēt.3:3-4]

Te kāds varētu jautāt: vai tas ir pavēlēts vai nē, ko sv. Pēteris saka par rotas lietām?

Mēs lasām par Esteri (Est.2:12,17 un 3:11), ka viņa ir nēsājusi zelta kroni un dārgas rotas un izrotājās kā ķēniņiene, tā arī par Judīti (Jud.10:3).

Bet tas ir rakstīts, jo viņas ir nicinājušas rotas, bet viņām nācās tās nest.

Tāpēc arī mēs sakām: sievai jābūt noskaņotai tā, lai viņa nepievērstu vērību rotas lietām.

Bet viņai ir jābūt izrotātai tā (kā šeit saka sv.Pēteris), lai viņa būtu izrotāta iekšēji, viņas lēnajā un klusajā garā.

Tu esi pietiekami izrotāta, ja tu esi izrotāta savam vīram, Kristum to nevajag, ka tu rotājies tādēļ, lai patiktu citiem ļaudīm, un ka tevi dēvētu par košu staiguli.

Ja sieva ir šāda, tā arī vīram patiks jo labāk. Tāpēc viņai ir jādomā par to (saka sv.Pēteris), lai viņa izrotātu iekšējo cilvēku, kurā ir klusais gars, kurš ir neiznīcīgs – ne tikai, lai viņa neaizbēgtu, lai nekļūtu satracināta un par apsmieklu, bet viņš to domā arī tā, ka viņa skatās arī uz to, lai iekšēji dvēsele paliek neiznīcīga īstenā ticībā, lai tā netiktu samaitāta.

Tāda sirds ir dārga Dieva priekšā.

Bet Dieva priekšā ir labi un koši izrotātas tās sievas, kuras iet lēnā un klusā garā. Tāpēc tai ir jābūt krāšņai lietai, jo pats Dievs to uzskata par dārgu.

Kristīgai dvēselei ir viss, kas ir Kristum. Jo ticība (kā mēs esam sacījuši [1.nod.16]) nes mums visus Kristus labumus.

Tas ir liels un vērtīgs dārgums un tāda rota, kuru neviens nespēj pietiekami cildināt, un kuru Dievs pats uzskata par patiesu dārgumu.