Viņa savējie

Noklausies šo e-publikāciju

Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību. [Jņ.17:2]

Viņš nelūdz par sevi, lai varētu iemantot visu godu varu sev, bet gan, lai Viņš varētu noderēt un kalpot, lai mēs iemantotu mūžīgo dzīvību. Tādēļ Viņa godība ir tā, ka Viņam ir Tēva dots spēks pār visu miesu, proti, pār visiem, kas ir zemes virsū, pār lielajiem, varenajiem, bagātību turētājiem un augstā godā esošajiem. Un Viņš vēlas pagodināt savus nožēlojamos sekotājus, kas Viņam pieķeras, un kam ir uzkrauts kauns un negods, tik augstu, ka viņi ieietu mūžīgās un bezgalīgās dzīvības priekā.

Šeit lūkojas mūsu cerība, mierinājums un uzticība, ka mēs, kas ticam Kristum un pieķeramies Viņa vārdam, esam Viņa savējie, kurus Tēvs dod Viņa kā Viņa īpašo pūru.

Kristus ir uzņēmies rūpes mūs aizstāvēt un uzturēt. Šie vārdi: “Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību,” nepieļauj secinājumu, ka Viņš ir tikai cilvēks, jo šāds spēks, valdīt pār visu miesu un dot mūžīgo dzīvību, nevar tikt dots nevienai radībai.

Dot mūžīgo dzīvību citām radībām ir vienīgi Dieva darbs un vara. Kad Kristus apliecina, ka Viņam ir varēšana dot mūžīgo dzīvību Viņa savējiem, un, ka Viņš saņēmis šo varēšanu ir saņēmis no Tēva, Viņš pietiekami skaidri norāda, ka Viņš ar Tēvu ir vienāds būtībā un varā.