Cīņas laukā ar Dievu

“Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” .. Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls.”” [1.Moz.32:27, 29]

Ja arī Viņš paslēpjas kādā namā, negribēdams, lai kāds pie Viņa nāktu, tomēr neatkāpies, bet seko Viņam; ja Viņš negrib klausīties, klauvē pie Kristus durvīm un sacel troksni! Jo tas ir augstākais upuris – nepārstāt lūgt un turpināt meklēt, līdz izcīnām uzvaru. Viņš jau tagad ir mums padevies un ļāvis būt pārliecinātiem par uzvaru – Viņš saistījis Sevi ar apsolījumu un ar zvērestu apstiprinājis Savu uzticību, sacīdams: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā.” [Jņ.16:23] Un: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts.” [Mk.16:16]

Šie apsolījumi tevi nekad nepievils, ja vien sekosi un meklēsi. Citādi ar savu snaušanu un slinkošanu vari pats savas vainas dēļ pazaudēt drošos apsolījumus un pašu Kungu Kristu; jo tu vairies nākt cīņas laukā un uzsākt cīņu ar Dievu, kurš šādi grib parādīt un sniegt to labumu, kas ietverts apsolījumos.

Tā šis vīrs pārbauda un vingrina Jēkabu, līdz atklājas īstais ticības spēks. Tādēļ Tas Kungs maina Jēkaba vārdu un saka: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs.” Iepriekš tu tiki saukts par to, kurš nostājas pakļautībā – sava brāļa dēļ –, bet īstais vārds tev vēl netika dots; nu “tavs vārds [būs] Israēls”, jo tu to esi nopelnījis ar savu spēku un neuzveicamo, drošo prātu, kas tev ļāvis uzvarēt gan Dievu, gan cilvēkus.