Jēzus kristīšana

“Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ.1:29)

Mūsu Pestītājs uzsākdams savu kalpošanu …tika kristīts ar kādu kristību.

Viņš nāca pie Jāņa kristītāja uz Jordānu, kur bija sapulcējušies grēcinieki, kur bija nākuši muitnieki, kur bija nākuši tie, kas bija tautas izstumti – vienkāršā tauta, arī zvejnieki no Galilejas, kur nāca karavīri, kur nāca vienkāršie ļaudis.

Reliģiskie ļaudis tur nenāca. Farizeji neuzskatīja, ka viņiem šāda atgriešanās no grēkiem būtu vajadzīga, jo tie turēja sevi par taisniem. Bet pie Jāņa nāca tie, kas apzinājās sevi kā grēcinieku un viņu vidū, neviena nepazīts, stāv Viņš – Dieva Dēls.

Kad Jānis viņu ierauga, viņš saka: “Nē! Kāpēc Tu nāc pie manis? Man, taču vajadzēja būt Tevis kristītam.” Jēzus saka: “Laid! Tā mums jāpiepilda visa taisnība.”

Un kad Jēzus top kristīts debesis atveras un Svētais Gars miesīgi kā balodis nāk uz Viņa, un paliek. Un balss no debesīm, kas sauc: “Šis ir mans mīļais dēls pie kā man labs prāts.”

Kad Jēzus no ūdens izkāpj, Jānis rāda uz viņu un saka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.”

Mēs redzam, ka šī …kristība ir bijusi mūsu dēļ. Jo Viņš bija Dieva jērs, kas nāca šajā pasaulē šķists un nevainīgs, no grēciniekiem atšķirts un Dievam tīkams. Mēs pasaulē bijām grēcinieki. Grēcinieku bars. Un izkāpdams no kristību ūdeņiem Viņš ir tapis par Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus.

Šai kristībai, ko viņš saņēma no Jāņa bija divas daļas. Viena, ko darīja Jēzus. Šajā kristībā Viņš uzņēmās pasaules grēkus. Visu cilvēku grēku nastu, kļūdams par Dieva jēru, kas nes pasaules grēkus.

Bet šai kristībai ir arī otra daļa, kas attiecas uz mums. Jo tie, taču ir mūsu grēki, ko Viņš ņēma. Tās ir mūsu nastas, ko Viņš sev uzkrāvās. Tā šajā kristībā, ko Jēzus pieņēma no Jāņa, arī mēs esam līdzi ietverti Viņš noņem nastu no mums, kas ticam uz viņu un uzkrauj uz saviem kamiešiem, uzliek savos plecos

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]